Šāgada jubilāres Zentas Ērgles populāro stāstu un citus aizraujošus TV iestudējumus savulaik veidojis režisors Arvīds Matisons.
Tieši pēc nedēļas – 23. decembrī – 90 gadu jubileju atzīmēsim prozaiķei un dramaturģei Zentai Ērglei. Lai kā arī mūsdienās dažs labs «prātvēders» mēdz paironizēt par padomju laikā tapušās bērnu un jauniešu literatūras ideoloģiskajām nodevām, Z.Ērgles grāmatas ar neatslābstošu interesi lasījušas (un joprojām lasa) nu jau vairākas jauno lasītāju paaudzes.Pirms vairāk nekā 30 gadiem ar populārās rakstnieces darbiem pamatīga iepazīšanās sanākusi arī tagadējam Ā.Alunāna Jelgavas teātra direktoram un režisoram Arvīdam Matisonam. No zaldāta līdz ģenerālim«Bija reiz tāds bērnu un jauniešu raidījums, saucās laikam «…no 14 līdz 18», kur lika iekšā mazus sižetiņus par skolēniem un to attiecībām – gan vienaudžu starpā, gan ar pieaugušajiem,» notikumus pirms vairāk nekā 30 gadiem, kad Latvijas Televīzijas studija vēl mita Āgenskalnā, atmiņā restaurē A.Matisons. «Zenta Ērgle rakstīja scenāriju, bet man bija tā laime šos «gabaliņus» kopā ar bērniem (galvenokārt no Rīgas 64. vidusskolas, kur bija speciāla teātra klase) iestudēt un parādīt. Beidzot radās doma, ka varētu uztaisīt vienu veselu uzvedumu, un tā radās TV iestudējums «Starp mums, meitenēm, runājot…».»«Latvijas Televīzijas Mācību, bērnu un jaunatnes raidījumu galvenajā redakcijā toreiz tapa daudzi iestudējumi,» atceras A.Matisons, kurš tajā nostaigājis, kā pats ironizē, «visu ceļu no zaldāta līdz ģenerālim, šajā gadījumā – no režisora palīga līdz galvenajam režisoram.» Latvijas Televīzijā 1974. gadā tapis arī viņa diplomdarbs režijā, beidzot Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju, – Arnolda Auziņa luga jeb ainas no skolas dzīves «Baļķis acī». Sadarbība ar Z.Ērgli turpinājās, veidojot televīzijas uzvedumu pēc rakstnieces stāsta «Noslēpumainais atradums». To kā savu diplomdarbu aizstāvējis Arvīda kolēģis Latvijas Valsts konservatorijā Kārlis Martušs, bet A.Matisons šoreiz bijis darba vadītājs.Dienesta stāvokļa izmantošanaIestudējumā līdzās skolas bērniem piedalījušies arī «lielie» aktieri, piemēram, Gundars Āboliņš (tagad apzīmējumu «lielais» droši varam lietot bez pēdiņām), bet aizraujošais sižets bijis īsta detektīvtrillera cienīgs. «Noslēpumainais atradums» interesants ar to, ka veidots tā saucamajās dabiskajās dekorācijās – piemeklēta kāda puspamesta māja, kurā tad arī norisinājusies galvenā darbība. Kāda epizode tapusi tolaik populārajā restorānā «Luna» (pie «Laimas» pulksteņa Rīgas centrā). A.Matisons, kas šajā uzvedumā (tāpat kā daudzos citos) vietumis demonstrējis savu aktiera prasmi, vēl tagad ar smaidu atceras amizanto epizodi ar «Lunas» durvju stiklam pielipināto trīsrubļu naudaszīmi, kas nodrošinājusi ieeju iekārotajā atpūtas iestādījumā.«Tolaik Z.Ērgles darbi bija topā, arī mūsu priekšniecībai bija labvēlīga attieksme pret šiem iestudējumiem,» vērtē A.Matisons, minot toreizējos redakcijas vadītājus Rihardu Labanovski un Birutu Franci. Režisors atceras arī daudzus citus uzvedumus, kas tapuši tajā televīzijas teātrim labvēlīgajā laikā. A.Matisons paspējis izmantot «dienesta stāvokli», ierakstot TV vairākas Ā.Alunāna teātra izrādes. Televīzijai transformētas arī Jelgavas 4. vidusskolā Ilzes Vazdiķes iestudētās lugas. «Tā tapa pat Raiņa «Pūt, vējiņi» ieraksts Doles salā,» atceras A.Matisons. «Bija vēl trakāk kā slavenajā Gunāra Pieša filmā – gan kuģojums ar laivu, gan Baibiņas nešana,» TV iestudējumu veterānam ir pamats lepoties. Dabiskā vidē – Tērvetē – savulaik ierakstīta arī Annas Brigaderes «Maija un Paija».Par apvērsumu nedomāTelevīzijā A.Matisons nonāca 1969. gadā, pateicoties konservatorijas kursa biedrenei Martai Iksītei-Videniecei, kura jau tolaik strādājusi Āgenskalna studijā. Ja bijusi uzņēmība, darba neesot trūcis, un tapuši ne tikai teātra iestudējumi. A.Matisons kā Jelgavas patriots ierakstījis arī «Kalves» un «Jaunības» dejotāju, LLU vīru kora «Ozols» un citus pašdarbības kolektīvu koncertus. Ā.Alunāna jubilejai par godu izdevies īstenot arī veselu teātra tēvam veltītu raidījumu ciklu, kurā netrūka ne joku, ne nopietnu jautājumu viktorīnās. Šo raidījumi ieraksti saglabājušies Ā.Alunāna muzejā.«Strādājot izbraukājām vai visu Latviju,» A.Matisons par TV pavadīto laiku nežēlojas. Arī radošā ziņā. Zināmi akcenti bija jāņem vērā, taču režisors pieļauj, ka tas vairāk iespaidojis ziņu vai politisko raidījumu redakcijas. «Pat nezināju, ka esam iztaisījuši tādu pavērsienu,» A.Matisons ir visai ironisks arī pret tagad šur tur izskanējušo versiju par toreizējo lielo uzdrošināšanos Z.Ērgles darbu iestudējumos. «Ko nu autore bija savā darbā paudusi, to arī centāmies parādīt,» atzīst režisors. «Radošais cilvēks jau nedomā, kā radīt apvērsumu vai revolūciju. Tiek strādāts darbs, kas patīk un ir interesants,» uzskata A.Matisons.
