Vairāk nekā 70 gadu vecumā Čukuru pārim ir gana spēka un enerģijas mācīt studentus.
Antoņina un Jānis Čukuri Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU) beiguši vienu fakultāti un jau 48 gadus tajā arī strādā. Šogad Čukuru kopdzīves gadu skaits rakstāms zelta krāsā – viņu laulība noslēgta pirms 50 gadiem. Pateicoties Antoņinas kundzes entuziasmam, LLU Tehniskā fakultāte ir viena no nedaudzajām, kas lepojas ar savu muzeja krātuvi un tradīcijām bagātajām fakultātes dienām. Docente uzsver, ka daudzas lietas dzīvē nenotiktu bez vīra atbalsta. Pirmā tikšanāsAntoņinas un Jāņa dzīves ceļi krustojās studiju laikā. Piecdesmitajos gados Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Lauksaimniecības mehanizācijas fakultāte (LMF) atradās Rīgā un tolaik skaitījās gana prestiža – lai tajā iekļūtu, bija jāiztur liels konkurss. Skaidrs, ka tā bija puišu fakultāte, jo meitenēm, īpaši tolaik, vairāk piestāvēja šūt, vārīt ēst un audzināt bērnus. Taču, pateicoties fizikas skolotājam, kurš pamanīja Latgales meitenes eksaktās spējas, jauniete atmeta domu par jurisprudenci un izvēlējās studēt inženierzinātni. «Traktoru uzbūvē vienīgā no visas klases nopelnīju piecnieku,» smaidot atceras Antoņina. Jau pamatskolā viņa varēja izjaukt un pa detaļām atpakaļ salikt velosipēdu, bet nedaudz vēlāk arī mammas šujmašīnu. Šodien Antoņinas zināšanas ir tik plašas, ka nebūtu problēmu izjaukt un salikt automašīnu, smej viņas dzīvesbiedrs.Arī Jānis pēc Cēsu arodskolas un Jāņmuižas Mehanizācijas skolas pabeigšanas devās Rīgas virzienā. LMF abi satikās. «Pēc 3. kursa ar grupas biedriem gatavojāmies doties garajā praksē uz Kazahiju, bet Jānis uz staciju bija atnācis pavadīt savu draugu, un viņš mūs iepazīstināja,» atceras Antoņina. «Tas bija tikai mirklis. Pat ieskatīties tā kārtīgi nepaspēju. Vēlāk kopā sākām darboties komjaunatnes birojā, un tad arī «uzliku aci» pa īstam,» Jānis steidz papildināt dzīvesbiedri. Pateicoties Jāņa kunga darba pieredzei, viņam paralēli studijām turpat augstskolā tika piedāvāts darbs mācību meistaru darbnīcā. Pēc gada – 1960. gada 6. novembrī – Antoņina un Jānis apprecējās. «Tā kā dzīvojām kopmītnēs, turpat notika arī kāzas. Mums bija daudz palīgu, kas pat naudu kāzām bija savākuši, un tās izdevās lustīgas,» priecājas Jānis. Viss bijis, kā nākas, – balta kleita, plīvurs, pušķis. «Ar ziediem tolaik bija švaki, rozes nopirkt nevarējām atļauties, atlika kallas, bet arī pēc tām vajadzēja stāvēt rindā vairākas stundas,» atceras Antoņina. Lepni par studentiem1962. gadā LMF pārcēlās uz Jelgavu un Čukuru pāris – tai līdzi. Kā mācībspēkiem ģimenei tika piešķirts dzīvoklis Jelgavā. Tajā pašā gadā pasaulē nāca viņu pirmdzimtais dēls Agris, pēcāk pievienojās Modris. Nu dēli katrs savā dzīvē, un Čukuru pāri jau priecē pieci mazbērni un mazmazdēliņš.Šodien Antoņinas kundze ir cienījama docente LLU Tehniskās fakultātes Spēkratu institūtā un kūrē Kvalitātes vadīšanas nodaļu, bet Jānis Čukurs turpat ir Mehānikas institūta docents un studentiem pasniedz tēlotājinženiergrafiku, ir līdzautors septiņām mācību grāmatām, ar kuru materiāliem strādā ne tikai LLU studenti, bet arī citu augstskolu un koledžu audzēkņi. Antoņinas kundzes dosjē kā viņas labākā īpašība tiek minēta dziļa cieņa pret studentiem. «Tas tiesa, viņa ir prasīga un precīza, bet tajā pašā laikā saprotoša. Studenti viņu ciena, jo izjūt cieņu pret sevi,» dzīvesbiedri un reizē kolēģi raksturo Jānis.Antoņinas kundze no pirmās fakultātes dienas Jelgavā uzcītīgi veido, kopj un glabā tās vēsturi. Ar viņas atbalstu tapusi fakultātes muzeja krātuve, kurā atrodams viss – informācija par dekāniem, pasniedzējiem, studentiem, viņu labākie darbi, vēsturiskas dāvanas fakultātei, fotogrāfijas, grāmatas, avīžu izgriezumi, kur pieminēti absolventu uzvārdi. Apbrīnojams darba ieguldījums! Docentes entuziasms novērtēts – 2006. gadā viņa ieguva Gada balvu nominācijā «Iedvesmojošākais mācībspēks». «Cenšos ar studentiem uzturēt kontaktus un neizmirst arī, kad viņi jau pabeiguši augstskolu. Katru gadu izdodam grāmatu ar to studentu vārdiem un karjeras aprakstu, kas fakultāti beiguši pirms 20 gadiem. Mēs tiešām ar viņiem lepojamies. Daudzi ieņem augstus amatus. Mūsu fakultāti beiguši, piemēram, Andris Šķēle, Atis Slakteris, Raitis Vītoliņš, Andris Rāviņš, Viktorija Ļubļinska, Modris Jansons, Kārlis Miķelsons, Āris Žīgurs, Vitālijs Upenieks un daudzi citi pazīstami cilvēki,» uzskaita Antoņina. Jānis atgādina, ka Tehniskā fakultāte LLU ir ja ne pati grūtākā, tad viena no tādām. «Ļoti smaga fakultāte – fizika, matemātika, rasēšana –, ja nav telpiskās izpratnes un intereses par to, ir grūti,» atzīst docents. Strīdiem nav laikaMājās, darbā – visur kopā. Vai nenogurstat viens no otra? «Pagaidām ne,» joko Jāņa kungs un turpina: «Daudz nekašķējamies, esam pieslīpējušies – kur tie gadi!» Dzīvesbiedre prāto, ka ļoti daudz kas atkarīgs no sievietes – kāda atmosfēra mājās un no kādas ģimenes cilvēks nācis. Čukuru ģimenes lepnums ir dēli. Abi daļēji gājuši vecāku pēdās – Agris kādā Amerikas kompānijā ir augstas klases lektors un lasa biznesa psiholoģijas kursu, Modris vada uzņēmumu, kas saistīts ar automašīnu detaļu sagādi un tirdzniecību. Tieši dēli ar ģimenēm 6. novembrī bija parūpējušies par vecāku Zelta kāzu scenāriju un pārsteigumiem. Laulību ceremonija tika organizēta Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, bet par kāzu auto bija izvēlēta koši zila sešdesmito gadu «Volga». Zelta kāzas nosvinētas. Antoņina un Jānis ļoti cer piedzīvot, ka 50 gadu laulībā svinēs arī kāds no 19 pāriem, kurus viņi ievadījuši kopdzīvē.
