Caunu cepures, vilkādu kažoki un sermuliņu ādu mantijas mūsdienās redzamas vien filmās par vēsturi. Un arī tur kostīmu mākslinieki, visticamāk, lietojuši sintētiskos materiālus. Bet vēl pirms pusgadsimta tepat Latvijā iepirka pat kurmju ādiņas. Ne viens vien pieredzējis mednieks stāstījis, ka vēl septiņdesmitajos un pat astoņdesmitajos bija grūti iepriecināt sievu vai draudzeni, dāvinot lapsas vai jenotsuņa ādu mēteļa apkaklei. Visas nomedīto meža dzīvnieku ādas bija jānodod īpašos uzpirkšanas punktos. Apstrādes uzņēmumos, kur ģērēja zvēraudzētavās iegūtās sudrablapsu un ūdeļu ādiņas, no privātpersonām tās nepieņēma, bet šūšanas darbnīcas jeb, kā toreiz uz izkārtnēm rakstīja «ateljē», nedrīkstēja šūt kažokādu izstrādājumus, kuriem nebija apstrādes uzņēmuma zīmogu.Trofeju meistars Ainars Upenieks min mednieku stāstus, kā ar vēl karstu vārītu olu no «oficiālās» ādas «kopēti» zīmogi un pārnesti un pazīstamu pagrīdes meistaru izstrādātajām ādiņām. Kādreizējā mežsardze Anna Blūma atceras, ka piecdesmito gadu sākumā mežsargiem bijis pienākums nodot kādas simts kurmjādas. «Likām kurmjiem lamatiņas, ķērām un dīrājām. Par tām maksāja maz, bet deva talonus, par kuriem varēja nopirkt baltos miltus vai cukuru. Tie pēc kara veikalos nebija nopērkami,» viņa stāsta. Mežzinātnieks Vitauts Gaross norāda, ka, nododot lapsu vai jenotsuņu ādu, varēja saņemt no pieciem līdz piecpadsmit rubļiem un reizēm kādu talonu labākas munīcijas iegādei. «Salīdzinājumam: atmodas laiku sākumā nošāvu lapsu – aprīlī, kad kažoks jau paplucis. Par nodoto ādiņu dabūju divpadsmit rubļu, iznāca tīri labs konjaks,» viņš nosmej. «Modes tendences pasaulē ir mainījušās, tur neko nepadarīsim. Dabisko kažokādu tirgu aizņēmuši «lielie spēlētāji» Krievija un Kanāda. Latvijai tur gandrīz neiespējami iespraukties,» atzīst V.Gaross.
