Atmodas gados iesāktā Mīlestības alejas atjaunošana nav pabeigta.
Zarā kādu gadu plandījusies līgavaiņa bante, sarkans apsējs ap plaisājušajā marmora piemineklī attēlotās čūskas galvu un gandrīz deviņdesmit bērzu, kas majestātiski aug divās rindās – tāda šodien izskatās Mīlestības aleja. Kā stāsta Dobeles šosejas tuvējo māju iedzīvotāji, piektdienās un sestdienās tur nereti apstājoties kāzinieki – gan latvieši, gan krievi. Tas gan nenotiek ziemā. Taču vairāk nekā divsimt gadu vecā pilsētvides objekta turpmākā pastāvēšana ir jautājums, ko nevajadzētu pārcelt uz vēlāku laiku. «Kā četrus soļus no Švandera kapa vietas varēja nolikt ugunsdzēsēju hidrantu?» nobažījusies par nevērību pret Mīlestības aleju, trauksmi ceļ tuvējā Pūra ceļa iedzīvotāja pensionāre Silvija Šinke. Pirms pāris nedēļām viņa fotografēja traktora pēdas, kas iet pāri Švandera atdusas vietai, ko gan zem sniega tikko var pamanīt. Pašvaldības aģentūras «Pilsētsaimniecība» vadītājs Andrejs Baļčūns, kas tobrīd gadījies sirmajai kundzei ceļā, taisnojies, ka nav zinājis par šo kapu. «Ziņām» viņš sacīja, ka pavasarī šo vietu iezīmēs ar puķu dobēm. Vecie jelgavnieki atceras, ka līdz piecdesmito gadu sākumam virs Švandera kapa stāvēja vairākus metrus augsts obelisks, kas bija darināts no Somijas granīta un iezīmēja Mīlestības alejas austrumu galu. Okupācijas vara to slepus novāca un iznīcināja. 1944. gadā Jelgavas kauju laikā līdzās Švandera piemineklim bija apbedīti kritušie padomju karavīri. 1955. gadā, kad viņu mirstīgās atliekas pārbedīja uz Norauku kapiem, iespējams, kādam no varas vīriem nav paticis, ka šajā ceremonijā būs jārunā pie buržujam celtā obeliska. Pirmajai – pūra nauda«Tagad, kad pilsētai izdevies īstenot Sv.Trīsvienības baznīcas torņa projektu, vajadzētu atrast spējīgu cilvēku, kas no ES fondiem panāktu finansējumu arī Mīlestības alejai, tostarp Švandera pieminekļa atjaunošanai,» teic pensionētā ārste vecā jelgavniece Maija Strēle. Viņas mājas logi atrodas tieši pretī Mīlestības alejai, bet savulaik ģimenes dārziņš bija tieši blakus. Padomju laikos par šo pilsētvides objektu daži vietējie runājuši, ka tur esot duelējušies divi muižnieki. Taču Elejā dzīvojušais rakstnieks Tālivaldis Treicis septiņdesmitajos gados izdotajā romānā «Savas taisnības meklētāji», arī publikācijas vecajos «Atpūtas» numuros liecināja, ka patiesība ir cita. M.Strēle atceras, ka māte viņai stāstījusi par kādu savu radinieci, kas 1931. gadā saņēmusi Teča un Švandera testamentā paredzēto pūra naudu. Tiesa gan – pusi, jo tā gada pirmajā stundā Jelgavā tika laulāti divi pāri. Diezgan bezcerīgajos septiņdesmitajos gados kādas jelgavnieces stādījušas bērzus iztrūkstošo un nolauzto vietā. Diemžēl bija arī tādi cilvēki, kas nozaga no Teča pieminekļa bronzas uzrakstu ar viņa vārdu vai arī vienkārši dragāja ar visāda veida transportu pa ceļu, kas bojāja bērzu saknes. Strēļu ģimene Mīlestības aleju sāka modri aizstāvēt atmodas gados, kad par tās atjaunošanu iestājās Latvijas Kultūras fonds, bet, no otras puses, – sākās visatļautība, kas apdraudēja arī kultūrvides objektus. «Mans aizsaulē aizgājušais vīrs Aivars bija aizrautīgs novadpētnieks. Viņš mūs visus mudināja rūpēties par Mīlestības aleju,» stāsta M.Strēle. Ar mobilo telefonu rokās, zvanot policijai, meita Zanda Strēle stāvējusi starp bērziem, lai aizšķērsotu ceļu, piemēram, autobusam ar ekskursantiem, kas bija iebraukuši starp kokiem apskatīt aleju. Savukārt Strēļu mazbērni iztrūkstošajās vietās stādījuši bērzus. Naudu vāca, bet nesavācaPar pagrieziena punktu pilsētas pašvaldības attieksmē pret Mīlestības aleju M.Strēle min gadījumu pirms sešiem septiņiem gadiem, kad viņa tikusies ar pilsētas galvu Andri Rāviņu. Viņš toreiz bijis ieradies sveikt talkā strādājošos skolēnus. Sirmā kundze no mājas loga pirmo pamanījusi auto, kas bija iebraucis bērzos. Pēc M.Strēles aizrādījuma A.Rāviņš tūlīt zvanījis «Pilsētsaimniecībai», lai uzstādītu zīmes, ka tur ir tikai gājēju ceļš. Tagad esot kārtība. «Kam gribas staigāt pa modernu un līdzenu bruģi, varēs iet pa rekonstruēto Dobeles šoseju. Mīlestības alejai cauri jāiet vienkāršai, dabai draudzīgai taciņai. Tāda tā bija arī Teča un Švandera laikos, kad abi draugi tur gāja pārdomāt dzīvi, satikties ar tā sauktajiem vienkāršajiem ļaudīm,» teic M.Strēle. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore Gunta Skulte atzīst, ka Teča piemineklis ir kritiskā stāvoklī un vajadzētu atrast līdzekļus tā atjaunošanai. Iznīcinātā Švandera pieminekļa atjaunošanai atmodas sākumā ziedojumus vāca Latvijas Kultūras fonds. Toreizējais Jelgavas puzura vadītājs Andris Tomašūns stāsta, ka sanācis diezgan maz un nauda nodota pašvaldībai. Skolotājs Imants Freidenfelds ar saviem Tehniskā liceja audzēkņiem atjaunojuši Švandera pieminekļa pamatni, tomēr tālāk darbs nav veicies. Mīlestības alejas leģendaAleja atrodas Dobeles šosejas malā divu draugu vecpuišu – Kurzemes un Zemgales hercoga galma padomnieka Zigismunda Georga Švandera (1735 – 1784) un advokāta Kristapa Ludviga Teča (1793 – 1793) – zemes īpašumā un pastaigu vietā. Abi esot nelaimīgi mīlējuši vienu meiteni, bet draudzības dēļ neviens to nav vēlējies otram atņemt. Meitene galu galā apprecējusies ar kādu citu. Taču Tečs un Švanders tur tika apbedīti. Viņiem uzlikti pieminekļi, kas atrodas 800 soļu attālumā viens no otra. Saskaņā ar testamentu katru gadu līdz pat padomju okupācijai tā līgava no jelgavnieku cunftes meistaru ģimenes, kura jaunā gadā pirmā laulājās, saņēma pūra naudu no ienākumiem, ko ienes Teča un Švandera zemes īpašums. Savukārt jaunā pāra pienākums bija iestādīt divus bērzus alejā, kas izveidojās starp abiem pieminekļiem. Pēc neatkarības atgūšanas Teča un Švandera īpašums netika atjaunots, arī tradīcija nav atsākta.
