Ziemassvētku vakarā savu simto dzimšanas dienu sagaidījusi jelgavniece Anna Šuta, kas izaudzinājusi divas meitas, divus mazbērnus un nu jau priecājas par trim mazmazbērniem.
«Rozes, rozes – tikai īsu brīdi zied,» jubilejas ziediem rokās pie sevis klusi dungo Annas tante. «Ziedi viņas rokās nevīst un vāzē ilgi stāv, jo mamma tos ļoti mīl,» stāsta meita Olga, kas ar vīru Pēteri uzņēmušies rūpes par mammīti. Sirmajā vecumā viņa pati vēl spējot par sevi parūpēties, lasīt avīzes un izkomandēt pārējos. 18 gadu vecumā Annas kundze no Lietuvas pārbrauca dzīvot uz Latviju. Zaļenieku pusē pie saimnieka strādājusi lauku darbus, bet vēlāk, iemantojusi kunga labvēlību, tika aicināta par istabeni. Ar sapelnīto naudu Anna palīdzējusi izdzīvot mammai un četriem mazākajiem brāļiem un māsām Lietuvā. Uz laukiem pie saimniekiem ciemos braucis radu puisis Nikolajs no Jelgavas, kas tolaik Latvijas Universitātē studējis arhitektūru. Viņam istabene iepatikusies, un drīz Annu vedis sev līdzi uz Jelgavu un apņēmis par sievu. Sākuši celt savu māju, kurā simtgadniece kopā ar meitu un znotu dzīvo vēl šodien. Dārzs ir viņas dzīve. Vēl šovasar, kaut redze kļuvusi pavisam švaka, mamma devās uz dārzu ravēt zemenes – nezāles viņa atrod un atpazīst pēc taustes – tāda čakla un žiperīga kā bitīte viņa bijusi visu mūžu. «Jubilejā mammai uzdāvinājām lupu, lai varētu lasīt «Ziņas», ko viņa ļoti gaida un izlasa no vāka līdz vākam.
