Lauciniekiem un mežiniekiem jārēķinās, ka nākamajā rītā pēc puteņa ceļš var būt neizbraucams.
Šonedēļ «Ziņas» viesojās lauku mājās, kur laika apstākļu untumus izjūt vairāk nekā pilsētā. Taču, šķiet, cilvēki pie tā ir pieraduši un dzīvo optimistiski. Pie Kalnciema – Klīves baznīcas nogriežoties mežā no šosejas pa Skolas ceļu, skatam paveras majestātiskas apsnigušas priedes, kas savā mūžā piedzīvojušas Pirmā pasaules kara latviešu strēlnieku cīņas. Pēc četrarpus kilometriem ceļš ieiet meža klajumā, kur atrodas vecas mežsarga mājas «Ilgas». Tādā vēsturiskā vietā dzīvo valgundnieks Rihards Narkevics ar sievu Diānu Mežvieti un dēliņu Oskaru, kā arī Diānas māte Ilona, māsa Anita un brīvdienās brālis Mārtiņš. Tikai tās ziemas…«Meža vidū dzīvot ir forši. Vienīgi tā ziema,» smaidot saka Diāna. Meža ceļš, pa kuru pirms Oskara piedzimšanas viņa brauca uz darbu veikalā «Kanclers» un uz darbu liķieru ražotnē «Veta» Valgundes pagasta Vītoliņos dodas Rihards, šoziem tīrīts trīs reizes. Vienu nedēļu Rihardam nācās četrus kilometrus līdz šosejai brist pa sniegu, lai pie Kalnciema vidusskolas varētu sēsties «fordiņā», ar kuru viņš ikdienā brauc uz darbu. «Latvijas valsts mežu» Zemgales mežsaimniecības izpilddirektors Ilgonis Rozītis skaidro, ka cilvēkiem, kuri dzīvo mežā, jārēķinās ar to, ka tad, ja naktī snieg, ceļš no rīta vēl nebūs izšķūrēts. Uzņēmuma prioritāte ir ceļi, kas ved uz vietām, kur notiek mežizstrāde un jaunaudžu kopšana un tikai pēc tam apdzīvotās mājas. Uz lapiņas Ilgās atzīmēti strāvas piegādes pārtraukumi. Vienu dienu piecas stundas, otru – desmit, arī viss Vecgada vakars. Sanāk, ka šogad līdz 5. janvārim Ilgas vairāk dzīvojušas bez elektrības nekā ar. «Latvenergo» Dienvidu reģiona Jelgavas nodaļas vadītājs Aigars Grīnofs atzīst, ka Valgundes pagasta meži ir problemātisks rajons. Remontbrigāžu vīri cenšoties, bet koku zari, raujot vadus, kā krīt, tā krīt. Citviet Jelgavas un Ozolnieku novados šajā ziņā situācija esot normāla, nesalīdzināma ar to, kāda ir Latgalē, kur patlaban no strāvas pārtraukumiem cieš tūkstošiem māju. Pateicīga vieta tūristiemDiāna stāsta, ka desmit mēnešu vecajam Oskaram dzīvošanās sveču un petrolejas lampas gaismā gan nepatīkot. Puisēns uztraucoties, čīkstot. Tomēr mājās ir silti un jauki. Ģimene neilgojas pārcelties uz dzīvi pilsētā vai kaut kur citur. Meža noras smilts gan nav piemērota kartupeļiem vai graudiem, un Ilgu kūtī ir tikai sešas pīles un seši truši. Taču Rihards domā, ka Ilgas, pie kurām filmēta «Baigās vasaras» epizode par incidentu 1941. gada 16. jūnijā uz Latvijas austrumu robežas, varētu padarīt tūristiem pievilcīgākas. Turpat uz dažus kilometrus attālajiem Mangaļiem, Ziemassvētku kauju muzeju, Ložmetējkalnu gan ziemā, gan vasarā plūst tūristu tūkstoši. Pagājušajās brīvdienās, kad uz brīdi bija iestājies atkusnis, Rihards, «lāpstojot» pagalmu, blakus Ilgām uzcēlis sniega māju. Tajā ielienot, var patverties no vēja vai novietot pārtiku, ja gadījumā elektrības pārtraukuma dēļ nedarbojas ledusskapis vai arī tā jānoliek tādā vietā, kur netiek klāt kaķi. Ja tādas sniegainas ziemas turpināsies, pēc Riharda domām, Ilgas varētu tapt par atbalsta punktu slēpošanas trasei, kas starp majestātiskajām eglēm aizvītos pa vecajiem latviešu kauju laukiem. Tēva mājas neatstāj Svešiniekam tuvojoties Valgundes pagasta Tīreļu ciema Ābelītēm, kucīte Rera rej ļoti centīgi. Te durvīm nav vajadzīga zvana poga. Brītiņš jāpagaida, kad, uz diviem kruķiem atspiedusies, iznāk saimniece pensionāre Broņislava Jemeļjanova. Ābelītes ir viņas tēva mājas. Tās netālu no Liepājas un Jelgavas – Kalnciema šosejas krustojuma viņš uzbūvēja piecdesmitajos gados, kad vecāku ģimene no Latgales pārcēlās dzīvot uz veco Kalnciema pagastu. Savā darba mūžā Broņislava bijusi kalnciemniece, rīdziniece, jūrmalniece. Gandrīz trīsdesmit gadu (līdz 2002. gadam) nostrādājusi par saimniecības māsu Bulduru slimnīcā, taču pensijas gados atgriezusies Tīreļos. Viņa vecākiem solījusi Ābelītes nepamest. Neesot jau krievu laiki, kad māju, kas atrodas lielceļa malā, var atstāt bez pieskatīšanas. Ja tajā neviens pastāvīgi nedzīvos, pēc divām nedēļām logi būšot bez rūtīm. Pietiekot svešu ļautiņu, kas pat vēlā vakarā nekautrējas nākt pagalmā un diedelēt pēc metāllūžņiem vai nolūkot, ko var nozagt. Agrāk, strādājot Jūrmalā, Broņislava uz Ābelītēm braukusi tikai pa brīvdienām. Vienīgā zvejniece Jelgavas rajonāPirms gadiem desmit, divdesmit Broņislava bijusi vienīgā sertificētā zvejniece Jelgavas rajonā. Likusi savu 75 metrus garo tīklu Lielupē, kas nepilnu kilometru tālāk plūst paralēli šosejai. Pati stāsta, ka tas esot bijis hobijs, taču Tīreļos runā, ka ar zvejošanu Broņislava parādījusi savu stipro gribu. Kad daži vaidējuši par grūtiem pārmaiņu laikiem, viņa ar šo papildu rūpalu dzīvojusi itin pārtikusi. Ar lepnumu vecā kundze runā par savām meitām, mazbērniem, kas guvuši labu izglītību. Vecākā meita dzīvo Rīgā, reizi nedēļā uz Ābelītēm atbraucot, atvedot pārtiku. Pašai Broņislavai veikalus izstaigāt nav viegli. Locītavas lauž radikulīts, ko esot dabūjusi uz mitrā zvejnieku tīkla, kuram dažkārt zvejas naktīs tās lielās zagšanas dēļ gulējusi virsū. Tomēr vēl aizvien Broņislava ik pa laikam parādās sabiedrībā – Rīgā, Jelgavā, ciema bibliotēkā. To viņa dara, vadot savu nelielo, rūpīgi kopto «Fiat Uno». Tagad ziemā auto stāv aiz aizputinātām garāžas durvīm. Taču pavasarī, kad no šosejas malas noskries palu ūdeņi, Broņislava braukšot atkal. Motocikla tiesības viņai esot jau no 1968. gada. Sniegu šķūrē arī naktī«Kā jūs domājat, vai es dzīvoju Tīreļu ciemā vai Tīreļu purvā?» pirms dažām dienām Broņislava bija zvanījusi pagasta pārvaldniecei Maijai Lasmanei. Kaut kā gadījies, ka pēc kārtējā sniegputeņa nebija iztīrīti tie apmēram piecdesmit metri, kas ir starp Ābelītēm un Liepājas šoseju. Nākamajā naktī traktors celiņu izšķūrējis. Vēl pēc tam pagasta vīri, kas saņem simt latu stipendijas, no jumta notīrījuši sniegu. M.Lasmane stāsta, ka šoziem grūti ir paspēt attīrīt ceļu pie mājām. Tādu sniega daudzumu, kas jau janvārī pārsniedz pusmetru, viņa Valgundes pusē neatceras. Ja sniegs nenāk no gaisa, tad ceļu aizpūš vējš, kuram, virs Lielupes klajuma ieskrienoties, ir liels spēks. Ikdienā drošības izjūtu Broņislavai radot atsaucīgie kaimiņi un pagasta policists Juris Bite, kurš pērn kādā augusta sestdienas rītā piecās minūtēs bijis klāt pēc vecās kundzes telefona zvana par to, ka viņu apdraud klaiņojošais kaimiņu suns. Tas Ābelītēs jau bija aprijis vairākus cāļus. Katram gadījumam mobilais telefons viņai vienmēr esot klāt.Ābelīšu piemājas saimniecība nav liela. No govju un teļu audzēšanas Broņislava pirms pāris gadiem atteikusies. Taču aug pīles un vistas. Darba pietiekot, un laucinieki, kā viņa smejot saka, šo ziemu pārdzīvošot mierīgi.
