Intu Anstrati īpašo bērnu vecāki uzskata par savu Latvijas lepnumu.
«Šī mīļā, labā, izdomas bagātā, zinošā, sirds siltumu dodošā cilvēka vārds ir Skolotāja – tieši ar lielo burtu – Inta Anstrate jeb, kā visi bērni un vecāki viņu sauc, – Intiņa! Mans bērns nevar pastāstīt, kas ar viņu notiek tad, kad manis nav klāt. Lai es viņu varētu atstāt uz veselu dienu, vajadzīga pilnīga uzticība un paļāvība. Atstājot dēlu Intiņai, zinu, ka viss vienmēr būs kārtībā! Es nevaru izteikt tik lielu paldies, kā viņa ir pelnījusi. Viņa ir mūsu ģimenes «Latvijas lepnums» jau deviņus gadus,» šogad vēstulē «Latvijas lepnumam» raksta Laila Mežīte. Rit jau divdesmitais gads, kopš Jelgavas Speciālās pamatskolas skolotāja Inta Anstrate savu dzīves daļu velta smagi slimiem bērniņiem. Gadu izmēģinājusi atpūtu pensijā, šogad viņa atkal atgriezusies pie saviem «cēcīšiem», secinot, ka bez viņiem tomēr nevarot iztikt.Citā pasaulēJelgavas Speciālajā pamatskolā apmācību gūst bērni ar smagām fiziskām un garīgām problēmām. Ne visi ir apmācāmi, taču daudz vairāk viņiem nepieciešama saskarsme un spēja iemācīties dzīvot parastajā pasaulē. Vecāki vēl šodien nāk uz skolu un saka paldies, ka skola nenobijās. Jelgavas Speciālā pamatskola bija viena no pirmajām Latvijā, kur sāka uzņemt bērnus ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem. Šodien skolā ir 20 īpašo bērnu, kas katrs prasa individuālu uzmanību, rūpes, mīlestību un milzīgu pacietību. Kad vērās vaļā pirmā C līmeņa klase, kurā ir šie bērni, iestādes direktors Aivars Preiss atbildīgo pienākumu uzticēja tieši skolotājai Intai. «Līdz tam man bija pieredze tikai darbā ar bērniem, kas mācās pēc atvieglotas programmas, bet C līmenis bija kas jauns,» atceras Inta Anstrate. Viņa rāda fotogrāfijas un ar patiesu mīļumu runā par savu pirmo klasi, viņa atceras katru bērniņu: «Tagad jau viņiem ap 30 un katrs aizgājis kur kurš. Re, mazā Nikoleta, piemēram, šodien dzīvo aprūpes centrā «Jelgava».» Inta atceras, kā pirms 20 gadiem skolā ienākuši pirmie «smagie» bērni un viņu vecāki. «Bērni pirmo reizi bija iznākuši ārpus četrām sienām, daudzi nezināja, kas ir citi cilvēki. Viena meitenīte palīda zem galda un tur tupēja. Vecāki bija ļoti uztraukušies, kā būs, ka bērns jāatdod svešam cilvēkam. Nepierasti, es arī ar tik smagi slimiem bērniem nebiju saskārusies. Bet tad pamazām cits pie cita pieradām,» atceras skolotāja. Šodien viņas uzmanība tiek veltīta deviņiem speciālajiem bērniem. Paralēli skolā Inta šogad darbojas arī Lediņu daudzfunkcionālajā atbalsta centrā bērniem ar īpašām vajadzībām un vada pulciņu «Bitītes». ««Jundā» man ir darbs ar bērniem ratiņkrēslos – manā praksē kaut kas jauns. Katrs bērns ir citāds, un katrs ar acīm gaida – pienāc man klāt, samīļo. Varu tikai apbrīnot vecākus, kuri nenolaiž rokas un cīnās par saviem bērniem. Mums ir smagi, bet viņiem vēl grūtāk,» atzīst Inta Anstrate.Dodot gūstuKolēģi stāsta, ka viņas raksturā ir būt labai, mīļai pret visiem apkārtējiem – īsts dvēseles cilvēks, kuram gribas visus samīļot, visiem darīt labu, dot, neko pretī neprasot. «Liekas, es šos bērnus ļoti labi saprotu. Mana meita, maza būdama, šķielēja, un, kad gāja pagalmā, citi bērni viņai ļoti darīja pāri, jo viņa atšķīrās. Man tas ļoti sāpēja, un ko tikai mēs nepārdzīvojām… Slimie bērniņi visu pacieš, viņi neliekuļo un ir tādi, kādi ir,» teic skolotāja un piebilst: «Man darbs prasa ārkārtīgi lielu pacietību un mīlestību. Bērns ir jāsamīļo, jāiedod buča, jāpaņem klēpī, un viņš tev pieglaužas. Jūtu, ka šiem bērniem esmu ļoti vajadzīga un visvairāk arī varu dot.»Dalāmā mīlestībaKurš teica, ka mīlestība ir nedalāma? Tajā Inta dalās ne tikai ar savām divām meitām un četrām mazmeitiņām, bet arī skolas bērniem. Meitas Dace un Santa jau izaugušas un audzina savas meitas. Dace gājusi mammas pēdās un Jelgavas Speciālajā pamatskolā māca latviešu valodu. Santa atgriezusies Jēkabpilī un saimnieko mammas bērnības mājās. Intas dzīve nav iedomājama vēl bez kāda cilvēka – vīra Kārļa. Runājot par viņu, Intas kundze ar labiem vārdiem neskopojas – vīrs esot viņas lielākais atbalsts. Arī Kārlis šiem bērniem ir ļoti pieķēries un vienmēr atrod viņiem laiku. «Abi sasēdinām bērnus mašīnā un braucam ekskursijās vai tāpat pie dabas. Vīrs mums ļoti daudz palīdz. Vasarā kopā dodamies ciemos pie aprūpes centra «Jelgava» cilvēkiem, kas ir pieauguši, bet attīstības ziņā kā mani «cēcīši». Šo to dārzā salasām un braucam ciemos. Arī šodien ar meitu došos uz turieni – esam sarūpējušas Jaungada dāvaniņas. Zinu, ka mūs tur ļoti gaida,» secina Inta Anstrate.
