Šovakar Ložmetējkalnā iedegsies atmiņu ugunskuri. Jau pagājis tas laiks, kad Ziemassvētku kauju atceres pasākumos piedalās paši šo cīņu dalībnieki – latviešu strēlnieki. Taču nāk nākamās paaudzes. Kāpēc mums vecos streļķus tā pieminēt? Varbūt tā ir vēstures kļūda, kad pašā Ziemassvētku vakarā, kad Svēto rakstu vēsts pasaulē sludina mieru un cilvēku mīlestību, viņi pēc pulkveža Brieža metodes, bez artilērijas sagatavošanas gāja sīvajā kaujā? Taču šķiet, ka dārgāka par visu mums ir uzvaras garša. 1917. gada Ziemassvētku un vēlāk janvāra kaujās latviešu strēlnieki pārrāva pretinieka aizsardzības līniju. Tas nozīmē, ka latvieši vienalga kuros laikos kaut ko var. Deviņdesmito gadu sākumā man laimējās satikt Tīreļpurva cīņu varoņa kapteiņa Pētera Dardzāna atraitni Klāru. Viņa jau ļoti cienījamā vecumā no trimdas zemes ASV atgriezās uz dzīvi Latvijā. Vecā kundze stāstīja, ka reiz, dzīvojot Amerikā, pazīstamais vēsturnieks profesors Edgars Andersons un viņas Pēteris sastrīdējušies. Pirmais teicis, ka Latvijai valstisko neatkarību atnesa brīvības cīnītāji, otrais – ka strēlnieki. Katrs palicis pie sava. Galu galā profesors izrakstījis Dardzānam čeku par 800 dolāriem, un vecie draugi salabuši. Vēlākais Troickas pulka komandieris Pēteris Dardzāns, kas negribēja piedalīties Krievijas pilsoņu karā, pāri okeāniem no Vladivostokas Krievijas Tālajos Austrumos pārveda uz Latviju savu strēlnieku pulku, nāk prātā tieši šajā 94. Ziemassvētku kauju atcerē. Domāju, starp tiem tūkstošiem vai vismaz simtiem, kas šovakar pulcēsies Ložmetējkalnā, nevienam nenāks prātā doma, ka mūsu sarežģītajām problēmām un grūtībām pārbagāto zemi varētu pamest. Ja strēlnieki te cīnījās, tad arī mums tas ir jādara.
