Laiks, kad zivis pievilināja ar rīvmaizi, mannu un kafijas dzirnaviņās maltām saulespuķu sēklām, sen pagājis.
Ziemas vidū, kad ledus biezums vairākumā Latvijas ūdeņu sasniedzis vismaz 20 – 30 centimetru, bet sniega sega – pusmetru, arī zivis kļūst mazkustīgākas, jo skābekļa daudzums ūdenī diemžēl samazinās. Tādējādi, lai sameklētu to atrašanās vietas, nākas vai nu ļoti daudz skraidelēt un urbties, vai arī shematiski iet pāri kādam ledus placim un atsevišķās vietās mēģināt zivi atrast, ar iebarošanu sasaukt un piesaistīt kādai konkrētai vietai. Šoreiz mazāk uzmanības pievērsīsim asarīšiem, jo no pirmā ledus tie jau «izsmelti» kaudzēm, bet vairāk baltajām zivīm – raudām, pličiem, brekšiem, sapaliem, vimbām. Ja kāds zina vēl kādu bieži sastopamu vērā ņemamu balto zivju sugu, tad tālākais attieksies arī uz to. Laba barība maksāSen, sen, kad zāle bija zaļāka vai sniegs pūkaināks, vismaz es centos iebarot ar rīvmaizi, mannu un kādiem putraimiem. Kafijas dzirnaviņās tika arī samaltas saulespuķu sēkliņas un aplietas ar verdošu ūdeni. Zivs, protams, pienāca, bet tas nenotika pirmajās stundās. Nācās gaidīt ilgāk. Mūsdienās balto zivju pievilināšanai izdomātas daudz efektīvākas barības, un atliek vien tās pareizi izmantot. Starp jau pārbaudītu barību, kas dod augļus, pārdošanā ir arī it kā zivīm paredzētās, bet ar grūti noteicamu sastāvu. Visbiežāk tām ir arī zema cena, tādējādi mēģinot apmuļķot pircēju. Labai barībai ir augstāks latu cipariņš. Ziemā var izmantot arī vasarai domāto barību, taču jāatceras, ka tām ir ļoti spēcīgi aromāti, kas ziemas apstākļos zivīm ne pārāk patīk. Pat pretēji – tās nereti dodas no šādām vietām tā patālāk. Taču tādā gadījumā var izlīdzēties ar zemes piejaukumu vai iepriekš aprakstītajām lētajām barībām, kam uz aptuveni vienu paciņu (1 kg) piejaucam divas saujas spēcīgās vasaras barības, un būs jau labi. Vienā no pēdējām copes reizēm izmēģināju barību, kas it kā domāta aukstam ūdenim. Pieliku vēl klāt šķipsnu motiļu, ko, barību jaucot ar ūdeni, pirkstos izšķaidīju. Tā teikt, lai būtu tikai aromāts, nevis kāds «ašuks» izvilktu veselu tārpiņu un ar lielu baudu notiesātu. Barība nostrādāja perfekti. Baltā zivs praktiski «uz galda» atradās visu laiku, un tās bija tik daudz, ka nācās ik pa brīdim piebarot. Pēc aptuveni stundas intensīvas copes bija jūtams, ka zivju apakšā paliek mazāk, jo samazinājās copīšu skaits. Tad ņēmu talkā barotavu, un jau pēc pāris minūtēm viss aizgāja ierastā ritmā.Lai ēdamais tiek līdz gultneiPar barotavu izmantošanu copmaņu domas dalās. Kā dara sportisti, kuru domāšana vērsta uz maksimālu zivju skaitu trīs stundu garumā? Tā kā sacensības ziemā notiek uz ezeriem, kur straumes nav vai tā ir ļoti maza, bez barotavas iztiek tikai tad, ja dziļums copes vietā nepārsniedz divus metrus. Ja dziļāks, tā ir obligāta. Iemesli dažādi. Pirmkārt, lielākā dziļumā no augšas ielaista barība veido smalku un sīku tās daļiņu stabu, kas daudzām zivīm liek pacelties no grunts augšā. Lielākā iebarojamā masa, protams, nonāk uz gultnes. Tur visbiežāk pulcējas tieši prāvākās zivis, bet, ja iebarotās vietas apkārtnē būs daudz sīkzivju, tad, laižot lejā smalku mormišku, tā itin bieži varētu gultni nemaz nesasniegt. Kam vajadzīgas miniatūru raudiņas vai caurspīdīgi plicēni, tie varētu priecāties, bet, manuprāt, šādu copmaņu ir ļoti maz. Atklāti sakot, pat 1,5 metru dziļumā izmantoju barotavu, jo, zivīm rušinoties pa to, sīkās un neizmirkušās daļiņas celsies augšā. Vēl kāda problēma, ja iztiekam bez barotavas. Laižot lejā barības bumbiņu, tas jāizdara ļoti precīzi āliņģim pa vidu, pretējā gadījumā ūdens blīvuma dēļ un nevienādās barības bumbas formas dēļ tās, atsitoties pret āliņģa malām, veido kustību uz sāniem un var aizpeldēt krietni vien nost no vietas, kur makšķernieks ielaiž savu mormišku ar ēsmu. To varētu saukt par paplašināta galda izveidi, kas nepavisam nav vajadzīgs. Vai barotavu vajadzētu atvērt tieši pie gultnes vai tomēr kādus centimetrus virs tās? Sacensībās izmantoju abus variantus, vienīgi cenšos atcerēties, kā kurā āliņģī esmu rīkojies. Dažreiz daru arī tā, ka vispirms nolaižu barotavu ar barību bez tārpiem, taču atveru aptuveni metru no gultnes, bet nākamo, kas sastāv tikai no motiļa, – cik iespējams, cieši pie gultnes. Šādos gadījumos ar motili pilnu barotavu nelieku, jo sākumā vajadzētu izprast, cik aktīvo zivju apakšā ir. Varbūt tām šodien nav ēstgribas, un, ja makšķernieks nogāž lejā lielu daudzumu barības, tās dažas aktīvās ātri pieliek kuņģīšus, un ar to viss arī beidzies. Rīmas ar platajām mutēmSavas korekcijas iebarošanā ar motili ievieš arī lielie rīmas asari un ķīši. Ja esat trāpījis uz šo rīmu bariņu, tad pat lielo standarta barotavu tie spēj notiesāt desmit minūšu laikā. Ja tās ir sacensības un skaidri manāms, ka cits nekas neķersies, bet gramus nāksies krāt ar «sprīdīšiem», no kuriem dažs labs ir tikko izšķīlušos ikriņu lielumā, barotavu ar motili atveru jau pusmetru no gultnes – lai pameklē. Viņu rosīšanās pa «lielo galdu» piepulcinās arī citus no apkārtnes peldošos subjektus, un, kas zina, varbūt šāda aktivitāte pasauc arī ko lielāku. Ja iebarojamo motili noliekam lielā, kompaktā kaudzītē, alkatīgie rīmas ar platām mutēm savu darbu padarīs zibenīgi un dosies kur citur.
