Dzīvnieku bars ielejā pēkšņās izbailēs sarāvās, kad sagruva skudru pūznim līdzīgs debesskrāpis. Tik tāls blīkšķis gan nespēja iztraucēt dzīvi ielejā, kur nepieredzēts karstums aprīļa vidū šāva vaļā visus iespējamos pumpurus. Masīvs bruņurupucis ar galvu izstūma no ēnas neeksplodējušu šāviņu, zem kura jau bija savairojušies kukaiņi. Piečāpoja arī mazais bruņurupucēns un ķērās klāt kārumam. Pēkšņi viņš sastinga, kaut ko atcerēdamies. «Tēti, atceries, bara vecākais stāstīja leģendu par divkājainajām skudrām?» Pēc brīža tēvs negribīgi pamāja. «Baidos, ka tās «skudras» bijušas stipri lielākas par mums.» Aplūkojot šāviņu, dēlēns gribēja uzzināt vēl ko vairāk: «Vai arī šī lode palikusi no viņiem? Tie esot bijuši c…» «Nemaz nepiemini to briesmīgo vārdu,» sev neraksturīgā satraukumā sakāmo pārtrauca masīvais dzīvnieks. «Viņus par skudrām iesauca tikai ātruma dēļ, jo tas viņiem esot bijis galvenais. Viņi mūs pat nepamanīja, kur nu vēl ņēma vērā mūsu viedokli.» Pēc ilgas klusēšanas turpināja: «Visādā citādā ziņā viņi pilnīgi atšķīrās no skudrām; ikvienu sugas brāli uzskatīja par sāncensi. Tādēļ nebrīnos, ka tā suga pašiznīcinājās. Kad tas viss sākās, atskanēja balss no debesīm: «Patiesi, patiesi es jums saku: saprāts cilvēkiem taps atņemts un atdots zemākajiem brāļiem».»Sarunu ar interesi noklausījās tuvāk stāvošie dzīvnieki. Kāda cūka iekvēkšķējās, ka cilvēkiem piemitušas visas cūku sliktās puses. Bija ar ko palepoties arī auniem, kazām un suņiem. Mērkaķi un tītari mulsi klusēja. Vienīgi neviens nevarēja atcerēties, ka būtu ko mācījušies no cilvēkiem; papagailis bija apguvis vien dažas rupjas frāzes.Pacietīgi noklausījies kolēģu stāstu, bruņurupucis turpināja savu domu: «Vesela virkne sugu izmira daudz prozaiskāku iemeslu dēļ. Baltie lāči, roņi – viņiem vienkārši kļuva mazliet par siltu.»Mazais palūkojās cepinošajā saulē un nodomāja, ka arī viņam derētu atvēsināties, un ielīda upē, kamēr tēvs murminādams turpināja lēnām aplasīt kukaiņus un sliekas. Iznīdēja arī daudzas citas sugas, kas viņus pat neapdraudēja. Caurcaurēm slepkavas. Pagātnes mantojums, saulē labi uzkarsis, izpildīja divkājaino skudru doto misiju. Blīkšķis ielejas iemītniekiem lika kādu brīdi sastingušiem vērties pilsētas drupu – aizgājušās civilizācijas – virzienā.
