Gan Jelgavā, gan novados ir vairākas kādreiz nepabeigtas celtnes, bet pašvaldību centieni panākt to nojaukšanu vai pabeigšanu līdz šim izrādījušies nesekmīgi. Kā jārīkojas vietējai varai, lai nepabeigtās būves gadiem nebojātu ainavu un neapdraudētu iedzīvotājus?
Ingrīda Eklone, Ventspils Būvniecības administratīvās inspekcijas vadītāja: Ar astoņdesmitajos gados iesāktajām un nepabeigtajām jaunbūvēm, kas apdraud iedzīvotājus un bojā skatu, Ventspilī veiksmīgi esam tikuši galā. Tādu palicis maz. Īpašumu sakārtošanai pašvaldība katru gadu budžetā paredz līdzekļus. Summas nav lielas, taču finansējums ir pastāvīgs. Vienkāršāk bija nojaukt būves, kas pieder pašvaldībai un atrodas uz tās zemes. Tā Ventspilī nojaucām nepabeigto pasta ēku, vairākas daudzdzīvokļu mājas – kopā apmēram desmit objektu. Sarežģītāk, ja īpašums bijis privatizēts, nopirkts, pārpirkts, firmas bankrotējušas vai nespēj tikt galā ar tā apsaimniekošanu. Šādos gadījumos pašvaldība īpašniekam pieprasa īpašumu apsaimniekot vai arī pārdot. Tā, piemēram, īpašnieks sadalīja savu zemes īpašumu, uz kura atradās nepabeigts dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcas cehs. Graustu pārpirka, un tagad tur ir lielveikals. Apmēram desmit gadījumos īpašnieks ar problēmu netika galā. Tad pašvaldība bīstamo vai ainavu bojājušo objektu nojauca pa saviem līdzekļiem. Dažkārt pēc tam iznāk tiesāties par parāda piedziņu, jo īpašniekam pašvaldībai jāatmaksā demontāžā iztērētā nauda. Viktors Puriņš, Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents:Ja runājam par nepabeigtajām daudzdzīvokļu mājām, tad Rīgas apkārtnē palikušas tikai kādas divas, un arī tās domāts pabeigt. Taču problēmas ar nepabeigtajām būvēm, protams, ir. No sava biroja loga Vecrīgā, Grēcinieku ielā, iekšpagalmā redzu nelikumīgi līdz trešā stāva līmenim uzbūvētu sarkanu ķieģeļu māju (tās celtniecība pirms gadiem desmit tika apturēta), kas tā arī stāv. It kā nevienam netraucē, un pašvaldība arī neliekas zinis. Dzelzsbetona konstrukcijas, ja tās ir kārtīgi sametinātas un šuves attiecīgi apstrādātas, stāvēs divsimt gadu. Ja tomēr nevar atrast, kā nepabeigto ēku izmantot, un tā jājauc nost, nezinu, vai īpašniekiem pietiks naudas to izdarīt. Parasti šādi objekti pieder tiem, kas atrodas naudas grūtībās. Varbūt šādā gadījumā vajadzētu spridzināt, kas ir vismaz desmit reižu lētāk nekā demontējot ar celtni. Biju klāt, kad spridzināja Skrundas lokatoru. To darīja ļoti profesionāli, simts metru attālumā viss palika vesels. Ja nepabeigtas ēkas īpašnieks nav spējīgs par to pienācīgi rūpēties un nereaģē uz pašvaldības brīdinājumiem, tad jāiet uz tiesu. Pēc tam būtu iespējams jau par pašvaldības līdzekļiem ēku demontēt un šajā darbā iztērētos līdzekļus piedzīt no īpašnieka. Tiesāšanās, ķēpāšanās ar ekspertiem, kas no pamatiem līdz jumtam pētītu, vai ēka apdraud apkārtējo cilvēku dzīvību, varētu ilgt gadus četrus. Ja iesaistīti ietekmīgi politiķi, tad pat vairāk. Es Latvijā nezinu nevienu tādu gadījumu, kad tas būtu veikts. Natālija Ņitavska, ainavu arhitekte, LLU studiju programmas direktore:Jebkura nepabeigta būve kļūst par ainavā noteicošo. Ja celtne ir degradējoša un tās apkārtne nekopta, tad nevar pateikt neko labu. Tomēr es gribu uz šo problēmsituāciju paskatīties no pozitīvās puses. Proti, tā rada jaunu iespēju. Ja funkcija, kurai ēkai bija projektēta un būvēta, nestrādā, vajadzētu domāt par tās maiņu. Iespējams, rekonstruējot telpu, varam atrast tai jaunu, interesantu veidolu. Piemēram, daudzviet Eiropā, arī Rīgā (mazāk Jelgavā), vecas, ilgāku laiku dīkā stāvējušas fabrikas, ko varētu pielīdzināt nepabeigtām būvēm, tiek renovētas par dzīvojamām un sabiedriskajām ēkām. Eiropā lauku vidē piemēro pavisam negaidītu nepabeigtās ēkas funkciju maiņu. Proti, noņem no ēkas visus materiālus, kas varētu radīt vides piesārņojumu, un to apaudzē ar vīteņiem. Izveidojas savdabīgas zaļas struktūras, kas noder, piemēram, brīvdabas semināru vietas iekārtošanai.
