«Mēs nokrāsojām melnus matus, lai būtu līdzīgāki melnīgsnējiem afgāņiem», «Es nesu raķetes», «Starp trīssimt afgāņu partizānu gūstekņiem nebija neviena latvieša,» tās ir frāzes no Ata Lejiņa spraigā stāstījuma par saviem piedzīvojumiem, no Rietumu puses dodoties uz padomju karaspēka okupēto Afganistānu 1986. un 1987. gada vasarās. Tikšanās ar Saeimas deputātu notika Jelgavas Latviešu biedrībā, kur pulcējas daudzi cienījami, pārsvarā vecākās paaudzes jelgavnieki. Par valsts budžeta pieņemšanu, valsts pārvaldes reorganizēšanu, progresīvo nodokli, bērnu pabalstiem un paša Lejiņa nule notikušo atskaitīšanu no sociāldemokrātiem neviens viesim neko skaļi nejautāja.Pirms mēneša Glūdas pagasta Nākotnes ciemā līdzīga noskaņā notika zinātnieces un Saeimas deputātes Janīnas Kursītes-Pakules priekšlasījums «Pacilāšana dvēselei», kurā viešņa runāja par latviskās indentitātes stiprināšanu. Mazā zālē vairumā sirmu galvu skolotāju auditorija. Arī toreiz par politiku neviena jautājuma. Kad par to jautāju abiem deputātiem, viņi atbildēja, ka bijuši jau gatavi runāt arī par politiskajām aktualitātēm, bet, redz, nevienam tas nelikās svarīgi. Esam, šķiet, noguruši no sabiedriskās dzīves. Varbūt, ka pat gluži loģiski pēc tautas politiskās aktivitātes ap vēlēšanām atnācis atplūdu, ziemas miega laiks. Tomēr kaut kur no tāles raisās atmiņā, šķiet, šo pašu skolotāju savulaik mācītā Raiņa «Vētras sēja»: «Par velti cerat, ka straumes sīks, ka ūdeņi noskries un aprimsies, un atkal viss pa vecam ies…» Meteorologi atzīst, ka no šā brīža kupenām vēl nevar spriest, vai pavasarī pludos. Taču pozitīvu sabiedrisko pārmaiņu laiks, ceru, tuvojas gan.
