Dēls neņēma vērā tēva iebildes un skolas nodarbību laikā brauca aizstāvēt Latviju.
Godinot 1991. gada brīvības cīņas un janvāra barikādes, laikrakstā esam stāstījuši par «Lauktehnikas», Ozolnieku mehanizatoriem, Lielvircavas kopsaimniecības zemniekiem un citām tā sauktajām latviskajām organizācijām, kur latviešu bija vairākums. Vladislavs Kursītis strādāja mikroautobusu uzņēmumā RAF, dēls Normunds mācījās Jelgavas Tehniskajā licejā. Tolaik abās vietās administrācija runāja un svarīgākās lietas tika kārtotas krievu valodā, taču arī tur atradās vīri un puiši, kas trauksmainajās 1991. gada janvāra diennaktīs brauca uz galvaspilsētu, uz barikādēm. ««RAFā» bija spēcīga gan interfronte, gan arī Tautas fronte. Rūpnīca bija sadalījusies divās daļās. Kopā strādāt un ražot mikroautobusus varējām, taču ideāli katram savi,» atceras Vladislavs Kursītis. Rūpnīcas direktors Viktors Boserts, kuru kolektīvs bija izraudzījis pirmajā atklātajā direktoru konkursā Padomju Savienībā, esot centies turēties pa vidu. Tad nu tautfrontieši, lielākoties latvieši, izmantojuši izdevību ar rūpnīcas autobusu braukt uz Rīgu – uz lielajām tautas manifestācijām, arī barikādēm. Savējos neskaitījaUz tautas sapulci 1991. gada 13. janvārī Rīgā, Daugavmalā, kas ievadīja barikādes, brauca visa Kursīšu ģimene – tēvs māte, dēls Normunds, kas mācījās par elektriķi Tehniskajā licejā (tagadējā Jelgavas Amatniecības vidusskolā), gan meita Aija, tolaik vidusskolniece 4. vidusskolā. «Cik «rafiešu» janvāra barikādēs piedalījās, neviens neskaitīja, bet vismaz divi pilni lielie «ikarusi» noteikti sanāca,» stāsta Vladislavs Kursītis. Pats viņš brauca uz barikādēm divas reizes – 20. janvāra dienā un vienu nakti pirms tam. Kopā ar citiem jelgavniekiem «rafieši» patrulējuši visā Zaķusalas garumā – no dzelzceļa tilta līdz televīzijas tornim. Auksts vējš, kas ieskrējies virs neaizsalušās Daugavas, ugunskuri, dziesmas. Dažs ierāvis arī pa mēriņam, taču tādu, kā atceras Vladislavs Kursītis, bijis maz. «Reiz sēžam pie ugunskura, piebrauc automašīna «Volga», var redzēt, ka turīgi cilvēki, izceļ ārā katlu un piedāvā siltu zupu. Turpat pienāk veca tantiņa un saka: «Ņemiet, bērniņi, zeķes un cimdus!» Kā sapnī tauta bija vienota.» Ar tankista aciSešdesmitajos gados Vladislavs Kursītis bija iesaukts padomju armijā, kur dienējis tankistos. Pieredzējušais vīrs sapratis, ja pilsētā iebrauktu pretinieka tanki, barikādes tos neaizturētu. Tādēļ dēlam pieteicis: «Sēdi mājās, tev vēl visa dzīve priekšā!» Taču Normunds un vēl kādi piecpadsmit Tehniskā liceja puiši nolēmuši, ka tādā laikā uz stundām nav ko iet. Jākāpj vilcienā un jābrauc. Stipendijas maksāja, kabatas nauda katram bija – biļetei līdz Rīgai un atpakaļ pietika. «Es vairs īsti neatceros, taču šķiet, ka vismaz kādam no pedagogiem pateicām, kurp dodamies. Ne jau mēs kādi stundu bastotāji,» stāsta Normunds. Puiši vairākas dienas darbojušies gan Vecrīgā, gan Zaķusalā. Tur vijuši dzeloņstieples ap metāla krāģiem, ar tiem bija domāts novērst gaisa desanta uzbrukumu. Toreiz Normunds tēvu Rīgā neesot saticis. Iespaidus par barikādēm abi salika kopā mājās. Labā atmiņā Normundam palikusi draudzīgā, sirsnīgā, patriotiskā noskaņa. «Šodien daudzi saka – valdība tāda un šitāda. Taču atgriezties padomju laikā nudien negribētu,» teic Normunds. Zemessardzē jūt barikāžu garuRunājot par to, kas valstī notika pēc barikādēm, viņa tēvs Vladislavs spriež, ka viss sagriezās kājām gaisā un varu pārņēma kampēji. Viņam smeldz RAF liktenis, kurā nostrādāja 27 gadus – vēl pirms rūpnīcas pārcelšanās no Rīgas uz Jelgavu un līdz bēdīgajam bankrotam deviņdesmito gadu vidū. Viņaprāt, bija liela kļūda, ka valsts novērsās no rūpnīcas saglabāšanas, it kā tā būtu vajadzīga tikai cittautiešiem. Tad nu par noteicējiem kļuvuši tie, kas visu vērtīgo izpārdeva. Kad beidzot atbrauca iespējamie vācu un amerikāņu investori, rūpnīca jau izskatījusies tāda, it kā tai pāri būtu gājis karš. No vecās godības Kursīšiem tāpat kā daudzām citām darbinieku ģimenēm atlicis dzīvoklis Jelgavas daudzdzīvokļu māju masīvā, kas vēl aizvien nes RAF vārdu. Normunds no elektriķa pārkvalificējās uz kokapstrādi, kas deviņdesmitajos gados attīstījās ļoti strauji. Ieguva maģistra grādu ekonomikā un tagad vada līmēto plātņu ražotni Platonē, kas galvenokārt strādā eksportam. Vēl deviņdesmito gadu beigās, studējot Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē, viņš iestājās Zemessardzē, kur izjūt kaut ko no tā gara, ko savulaik barikādēs. Normunda sieva Zanda piebilst, ka arī viņas tēvs Andris Zemgalis, kas savulaik strādāja Lielplatones Lopkopības izmēģinājumu stacijā, bija Rīgas sargs. Tolaik uztraukumu un pārdzīvojumu daudz bijis arī tiem, kuri palika mājās.
