Tūlīt pēc Saeimas vēlēšanām izteiktās prognozes par divu tajās vissmagāk zaudējušo partiju drīzo galu izrādījušās diezgan precīzas. Piesaistījušas kādreiz varenus uzņēmējus un viņu naudu, Tautas partija un LPP/LC aizvadītajās vēlēšanās centās «izbraukt» ar vecajiem paņēmieniem. Lēts sauklis, masīva, taču ne pārāk godīga reklāmas kampaņa kopā ar cerību uz vēlētāju īso atmiņu – un viss bez rezultātiem. Uzņēmēji, nesaņēmuši cerēto, uzgrieza muguru pirmie. Tagad mazākiem vai lielākiem bariņiem, klusāk vai skaļāk to pašu dara partiju biedri reģionos. Ir dažādas versijas par to, cik lielā mērā Aināra Šlesera kādreizējo sabiedroto publiskā aiziešana ir iestudēts teātris un kas tam sekos. Taču vismaz Tautas partijas gadījumā ir skaidrs, ka tai nākas pļaut to, ko pati kādreiz iesējusi. Tieši Tautas partija iedibināja apšaubāmo praksi ar vērienīgām valsts budžeta dotācijām jaunām sporta zālēm, skolu jumtiem un kultūras namiem apbalvot tās izredzētās pašvaldības, kuru vadībā ir savējie. Pilsētu mēri un pagastveči mainīja politisko piederību neminstinoties. Tāpēc nav jābrīnās, ka tagad, kad cerību uz taustāmu labumu no būšanas panīkušajās partijās nav, vērojama teju masveida aiziešana. Ir naivi domāt, ka partijas piederība ir ideoloģijas lieta. Īpaši jau reģionos. Tieši šā iemesla dēļ stipri jāšaubās, vai dzīvotspējīgas būs solītās reģionālās partijas, kuras veidošot LPP/LC pametušie jelgavnieki un liepājnieki. Cik ilgi viņiem vajadzēs partiju, kurā nav atbalsta, galvenokārt finansiālā, no lielajiem politiskajiem spēkiem, kas tikuši pie varas, valsts un ES fondu budžeta? Īpaši jau zinot, ka gan Jelgavā, gan Liepājā pie varas esošo pozīcijas ir izteikti stipras.
