Premjers «uzņēmis apgriezienus» Premjers Guntars Krasts pagājušajā nedēļā atgriezās no savas pirmās ārvalstu vizītes.
Premjers «uzņēmis apgriezienus»
Premjers Guntars Krasts pagājušajā nedēļā atgriezās no savas pirmās ārvalstu vizītes. Viņš tikās ar Beļģijas un Dānijas premjeru, Eiropas Savienības (ES) komisijas prezidentu un daudziem citiem ļoti augstiem kungiem. G. Krastam esot izdevies pierādīt ES komisijas prezidentam Ļ. Santēram, ka ES ekspertu sagatavotais ziņojums par Latvijas atbilstību ES prasībām balstīts uz novecojušu informāciju, tāpēc Latvijai parādījies cerību stariņš, ka varbūt tomēr arī Latvija varētu pagūt būt to valstu starpā, ar kurām pirmajām tiks sāktas sarunas par iestāšanos ES. Sešas jau ir zināmas – Igaunija, Polija, Čehija, Slovēnija, Ungārija un Kipra. Dāņu premjers atbalsta Latviju un domā, ka visām Baltijas valstīm jāstājas ES reizē, savukārt Beļģijas premjers neesot bijis tik labvēlīgs un uzskatījis, ka pietiek ar jau nosauktajām sešām valstīm.
Ārzemju gaisu saelpojies, ar Rietumu dižvīriem ticies, Guntars Krasts pēc atgriešanās Latvijā uz pašmāju provinciālajiem kašķiem Saeimā raudzījās kā no ērgļa lidojuma. Pamatīgi nobāra slinko Saeimu par to, ka «norauta» plenārsēde – ceturtdien pēcpusdienā kvoruma trūkuma dēļ tā tika slēgta. Turklāt viņš atļāvās «lekt acīs» pats savai partijai, aizrādot, ka tās nostāja par ANO Bēgļu konvencijas ratificēšanu nekam citam neder kā vienīgi papildu grūtību Latvijai radīšanā. Viņa partija «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK grib, lai ANO konvencija par bēgļu pieņemšanu no visas pasaules tiktu attiecināta tikai uz 2000. gadu, kamēr Saeima kopumā jau konceptuāli atbalstījusi konvencijas ratifikāciju.
Vēl Guntars Krasts izdomājis no citiem agrākajiem premjeriem atšķirīgu uzstāšanās manieri – stāstot žurnālistiem par aktualitātēm valstī, viņš stāv kājās pie tādas kā diriģenta pults, līdzīgi kā to dažkārt dara Amerikas Savienoto Valstu prezidents.
Jācer, ka nesāksies premjera un partiju attiecību saasināšanās, būs kompromisi un ka šī valdība novaldīs savu laiku.
Vai «korumpanti» pārklāj trīs miljonus?
Var jau sacīt, ka galā ir lielākās «korumpantu skandāla» kaislības – Saeimas Mandātu un iesniegumu komisijas priekšsēdētājs Ilmārs Bišers uzskata, ka 35 likumu pārkāpušo Saeimas deputātu vērtējums jāizsaka vēlētājiem, ejot nākamreiz pie vēlēšanu urnām. Jokaini skan komisijas ziņojums, kurā ļoti nopietni pausts, ka masu saziņas līdzekļi neesot objektīvi centušies analizēt notiekošo un cēluši troksni, lai aizēnotu faktisko korupciju, kuras dēļ no Latvijas aizplūduši trīs miljoni latu («Latvenergo», bankas «Baltija» un Lihtenšteinas firmas darījumā). Neko muļķīgāku mandātu komisija nevar pateikt, jo tikai, pateicoties preses pastiprinātai uzmanībai, trīs miljonu darījums ir pacelts nopietna skandāla augstumos, tikai laikrakstu dēļ ar to nodarbojušies prokurori, valdības komisija un teju teju nopietni sāks nodarboties Saeimas izmeklēšanas komisija. Līdzīgi darījumi ir bijuši jau agrāk, taču tobrīd prese vēl nespēja pilnībā atšifrēt šo afēru nelietīgumu, bet tagad jau ir par vēlu, jo «visi gali noslēpti ūdenī», taču šai savā nekaunībā grūti pārspējamai trīs miljonu zudināšanai laikraksti beidzot kopīgiem spēkiem un par spīti savstarpējai konkurencei ir pratuši panākt adekvātu sabiedrisko rezonansi… Tikmēr jocīgā mandātu komisija kaut ko murmina par kaut kādu «aizēnošanu». Kas ko aizēno, tā, protams, ir gaumes lieta – bijušais premjers Andris Šķēle, savulaik atgriezies no ārzemēm un lāgā nesaprazdams, kas Latvijā viņa prombūtnes laikā noticis, arī ieminējās par «aizēnošanu» – viņš pieļāva domu, ka «3 miljonu lieta» ir nonākusi uzmanības centrā citu lietu «aizēnošanai».
Lai «korumpanti» atbild par savām muļķībām un trīs miljonu nozadzēji – par savu noziegumu. Gan vieni, gan otri var būt droši, ka avīžu slejās viņu uzvārdiem vietas pietiks (ja vien kādreiz nāks gaismā īstie trīs miljonu afēras režisori un izpildītāji).
Nebūs labi, ja Skrastiņš aizies
It kā savas principiālās nostājas trīs miljonu lietā un politiska spiediena dēļ vai arī slimības dēļ no amata grasoties aiziet ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš – tā jau labu laiku ziņo neoficiāli avoti.
Ja patiesi slimība, tad tur nav ko bilst, taču Jānim Skrastiņam nekādi nevajadzētu padoties politiskajam spiedienam. Jā, Ģenerālprokuratūra ir kritizēta par dancošanu pēc politiķu stabules, jo dažbrīd tā ir vai nu izskatījies vai varbūt patiesi bijis. Dažbrīd Ģenerālprokuratūra ir izskatījusies kā ar varu iesviesta politikas zaņķī. Arī nelaimīgajā «korumpantu skandālā» tā ķepurojās izmisusi, jo pat pie labākās gribas vadīties tikai no likuma nu nekādi neiznāca – likums pašķidrs, likumpakārtotu aktu maz, ir pretrunas ar citiem likumiem un varen milzīgs pārbaudāmu lietu blāķis… Likumdevēju (viņi arī politiķi) vainas dēļ prokuratūrai ir vajadzējis bezcerīgi tiesāties pret Daugavpils mēru Alekseju Vidavski, jo tieši speciāla likuma trūkuma dēļ nav bijis iespējams pierādīt Vidavska sadarbības faktu ar komunistisko partiju pēc 1991. gada 13. janvāra. Beigu beigās cieta prokuratūras prestižs, kamēr nejēdzīgu likumu pieņēmušie politiķi vāvuļoja par tiesu varas nespēju un neapstiprināja par tiesnešiem tos, kas Daugavpili bija sprieduši saskaņā ar politiķu pieņemto likumu pantiem un Civillikumu. Muļķīgu likumu dēļ prokuroriem jau vairākkārt ir bijis jātērē laiks, vēršoties pret presi pēc tam, kad publicēti augstiem kungiem netīkami un visai slepeni materiāli…
Un tomēr, par spīti visām Ģenerālprokuratūras ķibelēm, vismaz ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš ir bijis ar mugurkaulu un reizēm pārvilcis svītru daža laba sava padotā «jaukajai sadarbībai» ar politiķiem. Skrastiņš jau vairākus gadus ir bijis kā garants, ka pasūtījuma lietu un beztiesiskuma plosīšanās netiks pieļauta, un, ja arī ir bijušas dažu prokuroru kļūdas, Skrastiņš ir tas, kas tās pamana, saka savu skarbo vārdu, spēj atzīt savus un savu padoto misēkļus. Grūti iedomāties, kas varētu nākt Jāņa Skrastiņa vietā un kāda būs prokuratūra bez viņa…
Jācer, ka Skrastiņš neļausies politiķu vēlmei viņu raustīt un atlaist un nesaslims tik ļoti, lai nevarētu vadīt Ģenerālprokuratūru.
Partijas cenšas tikt galā pašas ar sevi
Par savu paplūkāto spalvu sakārtošanu, taktiku, stratēģiju un ideoloģiju domā vai katra partija, tāpēc tiek rīkoti kongresi, konferences, ris sarunas un tiek meklēta kopīga valoda ar «politiskiem radiniekiem».
Aizpagājušajā sestdienā notika «Latvijas ceļa» un Frīdriha Naumana fonda rīkota konference – tika runāts par «politisko nāciju» un reizē meklēta sava nostāja nacionālajos jautājumos, jo šie jautājumi «Latvijas ceļā» gandrīz kopš pilsonības likuma pieņemšanas tikpat kā nav cilāti. Īstenstingra partijas līnija šajos delikātajos jautājumos «ceļiniekiem» vēl netapa nosprausta, taču kļuva skaidrs, ka līdz 7. Saeimas vēlēšanām viņi ar šo savu iekšējo problēmu tiks galā un visi zinās, ko «LC» domā un par ko nākotnē iestāsies attiecībā pret nacionālo minoritāšu izglītību, nepilsoņu naturalizāciju un tamlīdzīgiem jautājumiem.
Politikas kreisajā flangā rit spēku koncentrēšana – Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) sestdien pieņēma savās rindās uzreiz veselu politisku organizāciju – Maznodrošināto politisko apvienību. Taču tas vēl nav viss – 25. oktobrī LSDSP paredzējusi spriest par apvienošanos ar Jura Bojāra Latvijas Sociāldemokrātisko partiju (LSDP). LSDSP rindās gan ir kurnētāji, kuri diezkā negribētu Bojāru sev par priekšnieku, taču izskatās, ka partijas vairākums tomēr būs par apvienošanos.
Ne īsti kreisajā, ne labējā Latvijas politikas slānī ļoti svarīgs notikums ir gaidāms Demokrātiskajai partijai «Saimnieks» (DPS) – 4. oktobrī tai būs kongress. Partija ir liela, un, kā jau katrai lielai partijai, «apakšas» dažbrīd vairs nezina, ko dara «augšas», un otrādi. Daža cita lielpartija jau ir piedzīvojusi skumjus brīžus, veroties, kā gandrīz vesela nodaļa aiziet pie citas partijas, un uzskatāms piemērs tam ir Jelgava, kur, vairs nerodot kopēju valodu ar «augšām», bijusī LNNK nodaļa nepievienojās vis «TB»/LNNK, bet iekļāvās jaundibinātā Nacionālo reformu partijā. DPS droši vien negribēs atkārtot konkurentu klupienus. Paredzams arī, ka DPS veiks šādus tādus un varbūt pat būtiskus labojumus savā programmā un varbūt arī paskaidros sīkāk, kāpēc partijas priekšsēdētājs Ziedonis Čevers vasarā DPS dibināšanas 3. gadu jubilejā sacīja, ka «liberālisms Latvijā ir miris».
Brīvību «dārgajam Rubiksam»
Sarkanajā politikas slānī viņnedēļ bija lielas svinības – ja tās tā var nosaukt. Cietumnieks Alfrēds Rubiks trešdien svinēja 62. dzimumdienu, un to svinēja arī Saeimā. Pie izjukušās Latvijas Sociālistiskās partijas «Līdztiesībai» frakcijas deputātu telpas durvīm bija piesprausts aizkustinošs plakāts ar Alfrēda Petroviča bildi un uzrakstu: «Dārgais Alfrēd Rubik, sveicam tevi!» Kādi 300 vai pat 400 Rubika atbalstītāju rīkoja svinīgu sanākšanu pie Matīsa cietuma un kliedza: «Brīvību Rubiksam, Rubik – preziģent!» Rubika, tāpat kā viņa skolotāju – Marksa, Engelsa, Ļeņina un Staļina – idejas pagaidām nav mirušas, un par tām arī nākamreiz 7. Saeimas vēlēšanās balsos 6 – 7 procenti balsstiesīgo vēlētāju. Nav jālolo ilūzijas, ka piekritēju būs mazāk, bet nav arī jābīstas – vairāk viņu nebūs.
Vēl nezināmais… Šķēle
Pagaidām nezināmajā Latvijas politikas slānī vēl nav vērojama aktīva kustēšanās, tomēr ir aizdomas, ka nezin vai bijušais premjers Andris Šķēle būs tāpat vien aizgājis no skatuves un visu pametis. Kas reiz kodis politikas auglī, tam sulīgā garša varen iepatīkas. A. Šķēle projām aizgāja tā, cik vien veiksmīgi aiziet iespējams, un ļaužu atmiņā palika kā «varens vecis», tāpēc ļoti iespējams, ka pēc laika viņš nāks atpakaļ – jau kā politiķis ar savu komandu un varbūt ar jaundibinātu partiju. Par A. Šķēles komandas aprisēm pagaidām spriest ir pāragri – varbūt tajā būs Raimonds Pauls, varbūt – pat Guntis Ulmanis un Jānis Peters aizliks par to savu vārdu. No vienas puses latvis tiks «ņemts» ar slavenu uzvārdu ņirboņu acu priekšā. Latvis tiks «ņemts» arī no otras puses… Līdz 7. Saeimas vēlēšanām vēl ir laiks, un arī pagaidām mazpazīstamiem kungiem ir visas iespējas kļūt par slavenībām – Gundars Bērziņš, Edmunds Krastiņš, un kas zina, kādi vēl pēteri liepiņi var piepeši izrādīties izcili zemnieki, ekonomisti un pārgudrinieki. Ja vien A. Šķēle gribēs, viņš varēs radīt partiju, kas spēs nopietni konkurēt ar «LC», DPS, «TB»/ LNNK, sociāldemokrātiem un LZS. Pārējās partijas A. Šķēle, pat nedibinot partiju, jau ir apsteidzis. Jau tagad.
Ja lielie politikas vaļi lolo cerības, ka varēs «noklāt» vēl netapušo A. Šķēles partiju ar «kompromatiem», tad viņi tās lolo velti… Visās partijās ir draņķīgu putru strēbuši veči, un putra bieži ēsta kopīgi dažādākajās kompānijās un dažādākajos apstākļos, tāpēc grūti prognozēt, pār kuru politisko spēku «šmuces» kārta var noklāties biezāk. Iespējams, tuvojas vēl nepieredzēts «kompromatu» karš, un varbūt tas nav nemaz slikti – avīzes būs ļoti interesantas, un varbūt, kad visas draņķības nosēdīsies kā putekļi, būs skaidrāk saskatāms, kas ir kas Latvijas politikā.
