Diplomātija un humānisms Eiropā cietis sakāvi, dodot vietu rupjam militāram spēkam. Šī ir pirmā reize, kad NATO uzbrūk kādai no Eiropas valstīm.
Diplomātija un humānisms Eiropā cietis sakāvi, dodot vietu rupjam militāram spēkam.
Šī ir pirmā reize, kad NATO uzbrūk kādai no Eiropas valstīm. Pirmo reizi kopš otrā pasaules kara Eiropa – mēs visi – stāvam uz jauna kara sliekšņa.
Spertais solis šobrīd ir sastindzis virs Belgradas un Prištinas, bet vēl tikai nedaudz un slieksnis būs pārkāpts. Vai mēs to apzināmies? Vai daudzi no Latvijas iedzīvotājiem 30. gadu otrās puses salīdzinoši pārticīgās dzīves apstākļos apzinājās, ka paies tikai daži gadi un sāksies necilvēcīga asinspirts, kas aizslaucīs dzīvības, vērtības, ideālus.
Dienvidslāvija izsludinājusi karastāvokli, kas cita starpā paredz vispārēju mobilizāciju, privātīpašuma atsavināšanu (ja to prasa valsts aizsardzība), brīvību ierobežošanu. Dienvidslāvijas kaimiņvalstis koncentrē karaspēku pierobežā, Krievija atsaukusi savu pārstāvi NATO un izteikusi gatavību piegādāt bruņojumu Dienvidslāvijai, Krievijas militārpersonas paziņojušas par kodolieroču izvietošanu Baltkrievijā, sākoties NATO uzbrukumiem… Vairākas ziņu aģentūras informējušas par pirmajiem upuriem civiliedzīvotāju vidū.
Rietumu demokrātija aizņemta ar retoriku – NATO uzbrukums Dienvidslāvijai ir likumīgs, attaisnojams, atbildība jāuzņemas Belgradai. Vai taisnīgums triumfēs, ja nevainīgie upuri Kosovā tiks līdzsvaroti ar upuriem, ko prasīs NATO uzlidojumi? Vai tā būs demokrātijas uzvara?
Militārisma jeb barbarisma vēsture uzskatāmi demonstrē, ka ne vienmēr kara vēsturi izšķir tehnoloģijas, attīstītāka militārā mašinērija. Vjetnama un Afganistāna pret ASV un PSRS, vienas no nabadzīgākajām valstīm pasaulē pret lielvaru un impēriju, ar simtkārtīgi lielākiem resursiem. Rezultāti?
Rietumu politiķi ar putām uz lūpām varētu skaidrot Melnkalnes vai Serbijas iedzīvotājiem «pareizo» izpratni par demokrātiju, taisnīgumu, cilvēka tiesībām, – jebkuri argumenti pēc militāras agresijas būs smilšu vērti. Ir jāsoda noziedznieki, nevis tauta. To upuru vidū, ko nesīs briestošais karš, diez vai būs pārdesmit no Hāgas tribunāla bēguļojošo benžu.
Belgradas ceļš uz konfrontāciju ir bijis apzināts un mērķtiecīgs. Tā ir Rietumu provocēšana, kas reizē novedusi pie demokrātijas kapitulācijas diktatūras priekšā. Krievijas, Ķīnas un Indijas tiešs vai netiešs atbalsts Belgradai Eiropu var pārvērst jaunā Vjetnamā. Ja tas notiks, ir naivi domāt, ka karadarbība tiks ierobežota Dienvidslāvijas teritorijā.
«Augstas precizitātes» tālvadāmības raķetes, kas dažkārt neizskaidrojamu iemeslu dēļ sprāgst Irākas ciemos, ir vairāk nekā tikai metāls, elektronika un trotils, kas sūtīti taisnības vārdā. Tie ir miljardi dolāru, ko ražo demokrātisku valstu iedzīvotāji. Ilgstoša līdzekļu «pumpēšana» šādiem mērķiem 60. gados (tiesa, toreiz elektronikas bija mazāk nekā napalma), noveda pie masveida protesta demonstrācijām ASV.
Līdztekus Kosovas «problēmai» arvien straujāk milzt Tuvo Austrumu «augonis». Karš Dienvidslāvijā var provocēt Tuvo Austrumu «miera procesa» kapitulāciju. Politiķu tālredzība, izšķiroties par uzbrukumu Dienvidslāvijai, ir gaužām apšaubāma, bet par agresijas sekām atbildīga ir ne tikai Belgrada, bet arī Rietumu valstis.
