Mans nebrīves ceļš aizsākās 1949. gada 11. martā. Apcietināja mani Rīgas rajona milicija. Otrajā dienā pārveda uz Brasas cietumu, pēc piecām dienām – uz Mazās Ģildes pagrabiem (tā sauktajiem «smerč»).
Mans nebrīves ceļš aizsākās 1949. gada 11. martā. Apcietināja mani Rīgas rajona milicija. Otrajā dienā pārveda uz Brasas cietumu, pēc piecām dienām – uz Mazās Ģildes pagrabiem (tā sauktajiem «smerč»). 18. martā sākās pratināšana. Tā notika pa naktīm un vēl pa dienu pie cita izmeklētāja. 24. vai 25. martā lietu pabeidza.
Baltijas apgabala tribunāls mani notiesāja 1949. gada 31. maijā pēc 58-1.’b’ panta par dzimtenes nodevību ar brīvības atņemšanu uz 25 gadiem, tiesību atņemšanu uz pieciem gadiem un mantas konfiskāciju.
Pēc tiesas vēl desmit dienu atrados Mazās Ģildes pagrabos. 10. jūnijā mani pārveda uz Centrālcietumu, 22. vai 23. jūnijā – uz tā darba zonu. Līdz arestam strādāju Rīgā galdniecībā, tādēļ nokļuvu cietuma galdniecībā. Jūlija pirmajās dienās man pateica, ka uz darbu nav jāiet, lika savākt mantas, visu sīki pārbaudīja.
Vēlā pēcpusdienā mūs sadzina lopu vagonos. Pirms saulrieta izbraucām no Rīgas, bet otrā dienā pēc saules atradāmies Maskavas pievārtē. Tālāk ceļš veda Sverdlovskas virzienā. Pilsētā nostāvējām pusdienu. Pēc tam vagoni virzījās caur Urālu kalniem, līdz nokļuvām Verhņajā Tavdā. Tur mūs kā lopus ielaida aizžogotā lāgerī, ierādīja vecas barakas. Pēc nedēļas no šā pārsūtīšanas punkta izsauca 33 cilvēkus. Ceļu turpinājām pa Tavdas upi speciāli aprīkotā liellaivā (baržā), kas bija pietauvota aiz velkoņa. Pēc četrām dienām sasniedzām Tavdas upes pieteku – Melno upi (Čornaja rečka). Vēl trīs dienas «ceļojām» mazajās laivās, kas pašiem bija jāairē. Pievakarē izkāpām galapunktā – Kerčeļā. Visus 33 cilvēkus norīkoja būvdarbos. Tā tas turpinājās trīs gadus. Ceturtajā gadā, kad apkārtnes meži bija izcirsti, mūs pārcēla pa upi uz augšu – uz Kirtimu.
Pēc Staļina nāves sākās atpakaļceļš kājām pa upes ledu (vairāk nekā 200 kilometru) uz Serjomku. Vēl pēc pusgada – jau automašīnās uz Karjēru – kokmateriālu pārkraušanas punktu. Pēc tam no turienes automašīnās mūs atveda atpakaļ uz Tavdas upes lielo Belijjaras kokapstrādes kombinātu, kur strādājām mēbeļu cehā.
1956. gada 26. maijā atbrīvoja 14 cilvēku. Jau brīvi ar velkoni aizbraucām līdz Verhņajai Tavdai, no turienes caur Urāliem pa dzelzceļu līdz Sverdlovskai, tad Maskavai un Rīgai. Galvaspilsētā ierados 1956. gada 2. jūnijā. Apciemoju dzimto Mārupi.
Ne trūkums, ne Sibīrijas aukstums mani nebaidīja. Mazgāju rokas sniegā un ne reizi neslimoju. Bet mājās es atgriezos… kā pazudušais.
