Vecpilsētas galerijā «Suņa taka» šogad pirmā skatāma Raimonda Līcīša gleznu izstāde «Veļi veļas kalnā».
Tikai pirms nedēļas galvaspilsētas prestižajā izstāžu zālē «Rīgas mākslas telpa» noslēdzās vērienīga izstāde «UN CITI virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960 – 1984», kurā apkopotie darbi savulaik tapuši, nerēķinoties ar padomju saturiskajām un stilistiskajām normām. Daudzi savulaik tika noraidīti vai pat nenonāca līdz skatītājiem.Viens no šiem «citiem» ir mūsu novadnieks, Vilces pagastā nu jau gandrīz 30 gadus dzīvojošais Raimonds Līcītis, kuram galerijā «Suņa taka» nu iekārtota nepilnu divu gadu laikā jau otrā personālizstāde.– Kā vērtējat faktu, ka jūs pieskaita «tiem citiem», respektīvi, to laiku varai ne pārāk tīkamajiem (varbūt gluži vienkārši – nesaprastajiem) māksliniekiem? Vienmēr esmu bijis cits. Jau no bērnības neesmu bijis piederīgs nekādām institūcijām. Un tā nav speciāla poza, man patiesībā nepatīk neviena vara, jo vara uzspiež noteiktu kārtību, bet man iekšā ir pašam sava kārtība. Tas gan nenozīmē, ka esmu anarhists. Ir ārējas kārtības, kas jāievēro, piemēram, satiksmes noteikumi. Ja tos neievērotu, nodarītu sliktu citiem.– Pirms dažiem gadiem ievērību izpelnījās jūsu gleznotie torsionu jeb vērpes lauki.Uz to mani apmēram pirms desmit gadiem iedvesmoja akadēmiķis Andris Buiķis un viņa grāmata «Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam». Aizrāva ideja par stāvokli vēl pirms vakuuma, enerģijas, apziņas – kad vispār vēl nav nekā. Tas, ka apziņa sākumā plūst brīvi un nesaistīti, mani ļoti aizrāva.– Pirms pusotra gada «Suņa takā» bija jūsu izstāde «Initas bize», kur ap galveno motīvu – meitenes bizes attēlojumu ogles zīmējumā – centrējās krāsainas eļļas gleznas. Nu ir atkal kaut kas pavisam cits. Kā pievērsāties veļu tematikai?Pirms vairāk nekā septiņiem gadiem, gatavojot izstādi «Rudens 2003: Privātā telpa» (par savu sniegumu «institūcijām nepiederīgais» R.Līcītis togad saņēma vienu no Latvijas Mākslinieku savienības Gada balvām – red.), iepazinos ar kuratori Ievu Kulakovu (Kalniņu). Viņa mani 2006. gadā uzaicināja piedalīties projektā «Neatkarīgā biennāle Čečenijā (ceļasoma no Parīzes uz Grozniju): pieturvieta «Rīga»». Iesniedzu gaišu un priecīgu bildi, kur vienu veli varēja samanīt. Vēlāk, pārcilājot savas gleznas, lai konstatētu žurku varbūtējos postījumus, saskatīju vēl vairākus veļus.– Vai katrs viņus spēj saskatīt?Katram jau arī nemaz nevajag. Ir bildes, kur neko nevajag meklēt. Es nemaz necenšos, lai manās gleznās vienmēr varētu saskatīt ko konkrētu. Katrs jau tāpat redz, ko grib. Bieži vien jāpaiet zināmam laikam, lai ieraudzītu. Daudz kas atkarīgs arī no garastāvokļa.– Trīs jūsu gleznas redzamas arī jubilejas izstādē «Jelgavai azotē». Vai tas nozīmē, ka mūsu pilsētai un tās Mākslinieku biedrībai nejūtaties «nepiederīgs»?Pateicoties māksliniecei Initai Vilks, tiku uzaicināts uz sapulci, un nu jūtos šai organizācijai jau daudzmaz piederīgs. Galu galā, ja mani aicina piedalīties izstādē, ko tad es strīdēšos pretī, jāiet vien ir.– Kādā anotācijā lasīju, ka Raimonda Līcīša darbi uz izstādi galvaspilsētā reiz vesti «no nomaļām mājām Vilces pagastā, kur mākslinieks savrupi dzīvo jau gadus divdesmit». Nu jau būs vairāk. Kā nonācāt Vilcē, vai tas ir kāds «disidentisks» gājiens? Kāds nu disidents. Manuprāt, tad ir jābūt saistītam ar kādām organizācijām, bet es vienmēr esmu bijis vienpatis. Es tā klusi, pa mājām. Labi vien ir, ka mani nepamanīja, varbūt tad būtu nonācis Sibīrijā vai kādā līdzīgā vietā.Līdz 1982. gadam nodzīvoju Rīgā (R.Līcītis dzimis 1948. gadā – red.). Tomēr mani vienmēr vilcis pie dabas, jo tur ir dzīvība. Sagadījās arī, ka pilsētā īrētajam dzīvoklim nomira saimnieks, un to vienalga nāktos atstāt. Ieliku avīzē sludinājumu, ka meklēju māju līdz 100 kilometru attālumā no Rīgas, un abi ar dzīvesbiedri nonācām Vilcē.Māja gan bija diezgan nodzīvota, jo ilgu laiku bijusi bez īsta saimnieka. Toties liela un pamatīga. Par 1000 rubļiem. Atjaunošana turpinās vēl šodien. Iemācījos arī tādus amatnieku darbus, ko līdz tam nepratu, bet, galu galā, gleznošanā tas viss noder. Precizitāte un pamatīgums vajadzīgs ne tikai krāsni mūrējot, bet arī mākslā – to man iemācīja jau Rozentāla skolā.– Tomēr Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu tā arī nepabeidzāt?Līdz beigām neizvilku, līdz tam laikam viss jau bija noriebies. Domāju – kāpēc man vajag diplomu, ja varu kaut ko uzmālēt arī bez diploma. Vai tiešām vajag papīru, lai pierādītu, ka esam tikuši drusku tālāk par alu cilvēkiem? Protams, šāds ceļš ir sarežģīts un smags. Ja būtu papīrs, varbūt sēdētu Brežņevam pie labās rokas, braukātu ar limuzīniem un man būtu daudz naudas.Grūti jau paredzēt. Piemēram, tas pats Vinsents van Gogs. Tagad visi slavē, bet dzīves laikā viņš savas idejas varēja sludināt tikai trako mājā. Van Gogs, Sezāns – man šie īpatņi simpātiski jau kopš bērnības.Nav jau tā, ka es agrāk būtu īpaši piedalījies kādās pretpadomju akcijās vai tamlīdzīgi. Vienkārši manus darbus izstādēs nepieņēma, un viss. Ko darīju? Gāju mājās un gleznoju tālāk.
