Lai ieinteresētu iedzīvotājus vairāk doties dabā un, atrodot reti sastopamas vērtības, viņi zinātu, kā ar tām apieties, dabas pētnieku biedrības nosaukušas šā gada dzīvnieku, augu un kukaini. Norāda uz apraktiem dārgumiemLatvijas botāniķu biedrība par Gada augu nosaukusi ķekarpapardi (latīniski – Botrychium). «Gribam pievērst cilvēku uzmanību maziem, skaistiem, ar juveliera precizitāti izpildītiem dabas bērniem,» izvēli pamato augu pētnieks Romāns Vēveris. Latvijā sastopamas piecas ķekarpaparžu sugas. Ķekarpapardes ir pat ļoti reti sastopami augi gan Latvijā, gan Baltijas jūras reģionā. Tās samērā grūti pamanāmas. Cilvēka darbība – pļavu uzaršana, izmīdīšana, teritoriju apmežošana –, kā arī pļavu aizaugšana ar krūmiem samazina jau tā reto iespēju atrast kādu no ķekarpapardēm.Biežāk sastopamā ķekarpaparde Latvijā ir pusmēness ķekarpaparde (Botrychium lunaria) – līdz 20 centimetriem augsts augs, kas sastopams sausos biotopos ar skraju augāju – pļavās, mežmalās, skrajos priežu mežos, arī Pāvilostas pelēkajā kāpā. Ieraudzīt to var tikai vasaras sākumā, jo vasaras otrajā pusē virszemes daļa nokalst. Savu latvisko nosaukumu – pusmēness ķekarpaparde – augs ieguvis mazo, skaisto, pusmēness formas lapu plūksnu dēļ, pēc kurām to var labi atšķirt no citām līdzīgām ķekarpaparžu sugām. Pēc dažu tautu ticējumiem, šo papardi sauc par «zāli – atslēgu». Tie vēsta, ka to sporu vācelīšu (sporangiju) kopas vasaras saulgriežos norāda virzienu, kurā meklējami aprakti dārgumi.Ausis rādīt neprasiet!Latvijas Dabas muzejs (LDM) par Gada dzīvnieku nosaucis sikspārni – Eiropas platausi (Barbastella barbastellus). LDM Izglītības nodaļas speciāliste Una Bēziņa pastāsta, ka Eiropas platausis izvēlēts, jo tā ir viena no visapdraudētākajām sikspārņu sugām Latvijā, iekļauta arī ES Biotopu direktīvā, turklāt ir viena no trim Latvijā ziemojošajām sikspārņu sugām. «Īstenībā atšķirt lidojošu platausi no citu sugu sikspārņiem spēj vien zinoši sikspārņu pētnieki. Parastam vērotājam tas neizdosies,» zina U.Bērziņa. Eiropas platausi varētu saukt par konservatīvu, jo tas par mājvietu izvēlas vecas, neremontētas ēkas, to pagrabus un lielus, vecus, nekoptus muižu parkus vai kapsētas. «Ja kartupeļu vai ievārījuma pagrabā apmeties pārziemot platausis vai varbūt brūnais garausainis, vai ziemeļu sikspārnis, to nevajag pamodināt,» piekodina U.Bērziņa. Raksturīgākā šīs sugas pazīme ir ausu forma – tās uz pieres saskaras viena ar otru, bet, lai to nopētītu, nevajag dzīvnieciņu traucēt. «Ar lampiņu, bateriju vai sveci to ilgi izgaismot nevajag. Pieļaujama nofotografēšana,» teic bioloģe. Kopš rudens ir izsludināta akcija «Ziņo par ziemojošiem sikspārņiem!». Interneta vietnē www.dabasdati.lv katram ir iespēja ievietot paša uzņemtu sikspārņa foto un ziņot par vietu, kur tas atrodas. «Nevajag dzīvnieciņu aiztikt, jo pamodināts tas strauji iztērē uzkrātās enerģijas rezerves un var pavasari nesagaidīt,» brīdina U.Bērziņa. Pēdējos gados sikspārņu pētnieki atraduši ziemojošus Eiropas plataušus atsevišķās vietās Vidzemē un Zemgales austrumu daļā. Līdz šim nav izdevies tos atrast Kurzemē, lielākajā daļā Zemgales un Latgalē. Šogad LDM notiks vairākas Gada dzīvniekam veltītas aktivitātes: komiksu konkurss «Gribi tici, gribi ne!» (izdomāti vai patiesi stāsti par sikspārni), nodarbība skolēniem «Sikspārņi – ar kājām gaisā!» un piedzīvojumu vakars ģimenēm «Sikspārņa vēstījums».Palīdz izaugt dižozoliemOzolu tuvumā augošo zaļo mušmiri sēņotāji parasti savos grozos neliek. Saindēšanās notiek ar tās «pusmāsu» – balto mušmiri. Bet zaļā ir Latvijas indīgākā sēne, Latvijas Mikologu biedrības izvēli par Gada sēni nosaukt zaļo mušmiri pamato LDM speciāliste Inita Dāniele. «Gribam, lai sēņotāji pazīst arī šo sēni. Tā ir ļoti svarīga koku, īpaši ozolu, augšanai. Palīdz kokam uzņemt ūdeni un citas dzīvei vajadzīgas vielas no augsnes,» stāsta sēņu zinātāja. Atšķirībā no baltās mušmires, kas aug sēņu vietās, zaļās mušmires atrodamas arī parkos un vecos dārzos, kur aug ozoli un kastaņas, biežāk Latvijas rietumu daļā. «Dabai vajadzīgas visas sēnes, arī tās, kuras cilvēki sauc par suņu sēnēm. Zaļās mušmires satur vielas, ko izmanto arī medikamentu gatavošanā, tikai ārstnieciskās vielas no tām nevar iegūt mājas apstākļos, tāpēc nevajag samīdīt parkā vai dārzā atrasto zaļo mušmiri,» saka I.Dāniele. No meža uz pilsētuVisbiežāk Latvijā sastopamo pūču sugas pārstāvi meža pūci (Strix aluco) Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) tuvākajās dienās oficiāli izsludinās par Gada putnu, atklāj LOB pārstāvis Andris Avotiņš. Kopš mežos intensīvi darbojas smagā un trokšņainā tehnika, meža pūces ligzdo gandrīz visur, pat lielu pilsētu centros. Biežāk gan tās izvēloties parkus, kapsētas un pamestas mājvietas ar veciem, dobumainiem kokiem. Retos gadījumos tās ligzdo citu lielo putnu būvētās zaru ligzdās vai vēl neparastākās vietās. Lai pievērstu uzmanību šai problēmai, šogad LOB izsludina akciju «Meža pūcei mājas arī mežos!» Ar tās nosacījumiem var iepazīties labdarības vietnē www.labdaribasfaktors.lv. Akcija rosina iedzīvotājus ziedot meža pūču būru izgatavošanai un izvietošanai. Var tos izgatavot arī paši un izvietot mežaudzē vai piedāvāt ornitologiem. «Gandrīz katrs no mums pavasara pievakarēs ir dzirdējis tēviņa ūjināšanu un spalgus mātītes «kī – vit». Jautājums tikai – vai esam atpazinuši?» jautā A.Avotiņš. Šīs ziemas apstākļi pūcēm rādās bargi – biezās sniega segas un sērsnas dēļ tām ir grūti sagādāt barību. «Jau pagājušajā gadā bija vērojama pastiprināta pūču mirstība. Tādēļ šogad gaidām, ka perēšanu tās varētu sākt tikai aprīļa vidū. Siltākos gados Rīgā par izvestiem mazuļiem ziņots jau janvāra vidū. Tomēr neatkarīgi no tā – gada putns februārī sāks riestu ar aicinošu ūjināšanu,» stāsta A.Avotiņš. Ik gadu Papes putu vērošanas stacijā tiek rīkotas «pūču naktis», kad pārlidojošās pūces sagūsta tīklos un apgredzeno. Kāda apgredzenota meža pūce esot atrasta Lietuvā, aizlidojusi 200 kilometru tālu, bet kāda ausainā pūce jau pēc mēneša bijusi Zviedrijā. Meklē savu ošu gatviLatvijā un arī Eiropā reto un īpaši aizsargājamo tauriņu – ošu pļavraibeni (Euphydryas maturna) – par 2011. gada Gada kukaini izvēlējusies Latvijas Entomoloģijas biedrība.Ošu pļavraibenis ir sastopams tikai dažās Latvijas vietās. Tas dzīvo galvenokārt skrajos ošu vai mistrotos mežos ar ošiem. Pieaugušie tauriņi lido galvenokārt jūnijā. Mātītes olas dēj grupās jaunu ošu lapu apakšpusē. Kāpuri barojas ar oša vai apses lapām, veido no smalkiem pavedieniem savītu «ligzdu». Rudenī kāpuri kopā ar lapām nokrīt zemsedzē, kur pārziemo. Pavasarī tie barojas ar lakstaugiem, piemēram, birztalu veronikām, birztalu nārbuļiem vai arī ošu lapām. Iekūņojas apmēram divas nedēļas pirms izlidošanas.Galvenais šo taureņu samazināšanās cēlonis ir ošu mežu izzušana. Ošu pļavraibenim svarīga vide ar dažāda vecuma ošiem un saulainiem laukumiņiem to vidū vai ziedaugiem bagātas mežmalas, kur baroties pieaugušajiem īpatņiem. Taurenis ir nometnieks un neizlido ārpus piemērota biotopa, tāpēc tas ir sastopams izolētu populāciju veidā. VAI PAMANĪJĀT 2010. GADA VAROŅUS?MEDNIS. 2010. gada putns – mednis. Ļoti ierobežotās izplatīšanās spējas dēļ mednis Latvijā cieš no populācijas sadrumstalotības. Šo putnu izplatīšanos ierobežo lieli izcirtumi, mežsaimnieciskās darbības negatīvā ietekme izpaužas arī kā traucējums pavasarī riesta laikā. Iespējams, medņus apdraud mežacūku skaita pieaugums mežos.ŪDRS. Ūdrs 2010. gada dzīvnieka godam tika izvēlēts tāpēc, ka daudzās Eiropas zemēs tas kļuvis par retu dzīvnieku. Latvijā tā populācija ir liela un stabila. ZIEMEĻU LINNEJA. 2010. gada augs – ziemeļu linneja. Ģints nosaukta zviedru zinātnieka Kārļa Linneja vārdā, kuram šis augs ļoti paticis un kā dzimtas simbols bieži attēlots viņa portretos, ģerbonī un zīmogā. Ziemeļu linneja ir viens no augiem, par kuras izzušanas draudiem uztraucas botāniķi. ZARAINĀ DIŽADATENE. Latvijas Mikologu un lihenologu biedrība par 2010. gada sēni izvēlējās zaraino dižadateni. Sēne daudzās valstīs tiek uzskatīta par skaistāko, un tās atrašana – par dabas drauga lielāko veiksmi. PARASTAIS SKUDRULĪTIS. Par «Gada kukaini 2010» parastais skudrulītis tika izvēlēts, lai pagājušajā gadā, kas bija pasludināts par Starptautisko bioloģiskās daudzveidības gadu, tiktu pievērsta sabiedrības uzmanība mežos dzīvojošo kukaiņu dažādībai un to savstarpējām attiecībām.
