Pirms dažām dienām dzirdējām, ka Zaļo un Zemnieku savienību (ZZS) sadusmojuši Finanšu ministrijas sagatavotie priekšlikumi budžeta konsolidācijai. Pēc ZZS vadītāja Augusta Brigmaņa teiktā, tā kategoriski iebilst pret sociālo pabalstu tālāku reformu, ja vien tā nenozīmē palielināšanu. Tikpat kategoriski arī pret augstākās izglītības reformu. Situācijā, kad valdībai jāsamazina budžeta izdevumi par 50 miljoniem latu, bet nākamgad par vēl lielāku summu, šāds kategoriskums ir bezatbildīgs. Īpaši, ja to pauž partija, kas uzņēmusies starptautiskas saistības par valsts neielaišanu dziļākos parādos un kurai nav citu reālistisku piedāvājumu, kur vajadzīgo naudu rast.ZZS iebilst pret augstskolu reformu. Latvijas Lauksaimniecības universitāte, ar kuru ZZS pamatoti ir ciešas attiecības, šādas reformas gadījumā nepaliktu neskarta. Izlikties, ka straujā studentu skaita samazināšanās un augstskolu beidzēju nesagatavotība darba tirgum ir vien pārejošas problēmas, acīmredzot ir politiski drošāk, nekā atzīt, ka arī šai nozarei jāpielāgojas ekonomiskajai situācijai un pārmaiņām sabiedrībā, pat ja tas prasa sāpīgus lēmumus. Lauku skolu reforma pierādīja, ka tas ir iespējams. Vēl neizprotamāka ir partijas vadības rīcība, kritizējot Labklājības ministrijas virzīto plānu, kas paredz citādu pieeju bērnu pabalstu maksāšanai. Ministrija ZZS pārstāves Ilonas Jurševskas tiešā vadībā tērēja laiku un naudu, rēķinot, kā turpmāk maksāt nevis visiem, bet tiem, kam nauda visvairāk vajadzīga. Jau vismaz nedēļu nebija noslēpums, ka priekšlikumi ietvēra valdības prasīto līdzekļu samazinājumu. Vai partijas vadītājs A.Brigmanis būtu tīši turēts neziņā par kolēģes darbu? Vismaz tādu iespaidu radīja viņa sakāpinātā reakcija.
