Ap piecdesmit dažādu paaudžu jelgavnieku 20. janvāra pēcpusdienā devās uz 1991. gada janvāra barikāžu atceres pasākumiem, kuros piedalījās vairāki simti cilvēku.
«No mūsu sestā autokombināta barikādēs stāvēja desmit, piecpadsmit smagās automašīnas,» ceļā uz Rīgu stāstīja jelgavniece Daila Stikute, kas līdzi bija paņēmusi mazbērnus Elīnu un Danielu. Viņai no dežūras Zaķusalā pie TV torņa rietumu kājas palikusi atmiņā vienreizējā cīņas gara uzturēšana, kad palīgā ņemtas dziesmas. Uzzinot, ka apšaudē Vecmīlgrāvī nogalināts Šoseju un autotransporta ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks, kombināta darbinieki palikuši barikādēs vēl vienu maiņu. Gan D.Stikute, gan citi barikāžu dalībnieki saviļņoti atcerējās rīdziniekus, kuri centās aprūpēt atbraukušos galvaspilsētas sargus. Daugavmalā, izkāpjot no autobusa, jelgavnieku ceļi dalījās. Vieni devās uz Okupācijas muzeju parakstīties par apmācību valsts finansētajās skolās tikai latviešu valodā, otri – uz savām barikāžu vietām, trešie – uz Doma baznīcu. Tur lūgšanu telpā, kur pirms 20 gadiem atradās medpunkts, Barikāžu muzejs bija ierīkojis piemiņas ekspozīciju. Šokējoša bija fotogrāfija ar nestuvēm, kurās atradās nogalinātais kinooperators Andris Slapiņš. Skanēja tā laika radio ziņu ieraksti.Daudzi jelgavnieki satikās pie Brīvības pieminekļa, kad tur valsts augstākās amatpersonas un ārzemju diplomāti, militārie atašeji, sabiedrības pārstāvji nolika ziedus. Visus vienoja Doma laukums, kur ugunskura gaismā tika teiktas oficiālas runas, dziedātas dziesmas un goda sardzē stāvēja jaunsargi. Kupli apmeklēts bija arī ekumeniskais dievkalpojums Doma baznīcā. Runājot par iespaidiem pasākumos, Maija Kravinska teica, ka viņai patikuši jaunsargi, kas sirsnīgi dziedājuši valsts himnu. Radies priekšstats, ka Latvijas valsts aizstāvjiem ir cienīgi pēcteči.
