Zemgales ratiņbasketbola komanda Latvijas čempionāta kārtējās spēlēs aizvadītās nedēļas nogalē ar sešu punktu pārsvaru pārspēja sīvākos sāncenšus no komandas «Rīga» un pārliecinoši uzvarēja «SIVA/ISK Kurzeme» vienību. Tādējādi čempionāta četru komandu konkurencē zemgalieši izvirzījušies līderos.
Pēc skaita šis ir jau astotais Latvijas čempionāts. Tā uzvarētāju noteiks vairākos sacensību posmos, kas līdz maijam norisināsies dažādās sporta zālēs, tostarp arī Zemgales Olimpiskajā centrā un Ozolnieku Sporta namā, kas pielāgoti invalīdu sportam.«Kopumā spēles popularitāte un arī meistarība pēdējos gados ir ievērojami augusi, tomēr dalībnieku skaits turnīrā dažādu iemeslu dēļ nepalielinās,» atzīst Zemgales ratiņbasketbola komandas kapteinis Guntars Skrabis. Viņš bijis visu Latvijas čempionātu dalībnieks, valsts izlases sastāvā startējis divos Eiropas čempionātos un cer tikt arī uz trešo, kas notiks šogad Kauņā. «Šīs nedēļas nogalē būs pirmā treniņnometne, ko vadīs speciāliste no Itālijas. Līdz Kauņai iecerēts katru mēnesi pa šādai nometnei,» Guntars bilst, ka ik reizi sava atbilstība izlasei jāpierāda, un viņš arī centīsies to darīt.– Ratiņbasketbolu spēlējošie, šķiet, ne vienmēr ikdienā pārvietojas ratiņkrēslā. Kā vispār cilvēki nonāk šajā sportā?Spēle domāta cilvēkiem ar pārvietošanās problēmām. Katra dalībnieka ierobežojumi tiek novērtēti ar punktiem, un laukumā vienlaikus drīkst atrasties noteikts «punktu daudzums». Taču invaliditāte mēdz būt dažāda, un tāpat arī katram savs ceļš līdz ratiņbasketbolam. Manu izvēli noteica pārgalvības izraisīta kakla skriemeļu trauma. Sports saistīja arī pirms tam, un biju pat neklātienē iestājies Sporta akadēmijā. Tolaik vairāk interesēja individuālie veidi, bet nu, kopš 2003. gada, esmu komandā.– Komandu skaits Latvijas čempionātā neaug, taču nosaukumi un spēlētāju sastāvs gan mainās.Jāatzīst, ka komandu komplektēšanā rīkojamies arī mazliet «mākslīgi» – lai spēkos tās būtu līdzīgākas un līdz ar to turnīrs interesantāks. Mūsu komandā pašlaik ir Vadims Račiks, Maksims Voroņeckis un Valdis Balodis no Jelgavas, Aleksejs Petkēvičs no Vircavas, Arnolds Sviklis no Platones, es no Ozolnieku novada, tad vēl pa spēlētājam no Dobeles, Babītes un Tukuma. Iespējams, ka varētu pārnākt viens līdz šim Itālijā spēlējošs basketbolists, tad savukārt mēs vienu atdotu tukumniekiem.– Ir dzirdēts par vairākiem Latvijas ratiņbasketbolistiem ārzemju līgās. Vai jums nav tādu mērķu?Jā, pašlaik četri Latvijas ratiņbasketbolisti ir ārzemēs – Vācijā, Itālijā. Parasti treneri viņus nolūko Eiropas čempionāta laikā. Vienubrīd man pavīdēja sarunas, bet tās palika pusceļā. Ir jau tepat arī gana ko darīt – darbs, treniņi. Taisnību sakot, neesmu īsti drošs par savu psiholoģisko gatavību šādai vides maiņai.– Kādas ir svarīgākās īpašības labam ratiņbasketbolistam?Pirmām kārtām vajadzīga cīņas griba – gan laukumā, gan dzīvē. Ir cilvēki, kas pēc pāris trīs treniņiem saprot – tas būs par grūtu. Atšķirībā no parastā basketbola, kur kājas skrien un rokas met, šeit visa slodze ķermeņa augšdaļai un rokām jāvada arī ratiņi. Pašreizējos sadzīves apstākļos sarežģīti var būt arī nokļūt uz treniņiem. Mēs patlaban sanākam Ozolnieku Sporta namā trešdienās un piektdienās no 9.30 līdz 11. 30.– Vai esat atvērti arī jaunpienācējiem?Protams, ikviens būs gaidīts.
