Reiz piedzima kluss puisītis, kuram gandrīz nekas nepatika. Pārāk izvēlīgs bija. Tā nu viņš nolēma laimi meklēt. Puisītis ilgi lauzās slēgtās durvīs. Ieciklējās uz vienu domu. Lai gan – tā droši vien gadās teju katram. Noburts – kas zina, varbūt lai ko pierādītu – vajāja vienu princesi, kas viņu vienmēr noraidīja. Apmāts dzinās pēc profesijas – arī lai droši vien kādam ko pierādītu. Ar skalpeli glābt miesas no bojāejas, tādējādi atrast ilgoto misiju, piepildījumu.Mazais puisītis aiz vientulības mierinājumu meklēja neredzamajā pasaulē, kas viņu nobūra uz ilgu laiku. Pat mēģināja izsaukt garus, līdz viens Gars izrakstīja baznīcu un pilnīgu katras aizdomīgas domas aizliegšanu. Meklēja pārliecību sistemātiskumā. Tomēr puisītis aiz izkārtnes gribēja sastapt pašu Garu. Var jau būt, ka lēnām būvēt primitīvu dzīves modeli ir labi un pareizi, bet puisītis vairāk sliecās piekrist Geršvinam, ka dzīve ir kā džezs – jo vairāk improvizē, jo labāk. Peldēt pa virsu viņš bija iemācījies tīri labi, bet neko labu atrast tā nevar, jo pa virsu peld tikai vieglākais. Ļoti bieži puisītis jutās kā Gulivers – vai nu par mazu, vai lielu. Nekādi nevarēja saprast, kādēļ viņam vismaz ārēji līdzīgie nodarbojas ar tik bezjēdzīgām lietām, kamēr nesāka domāt, ka bezjēdzīgs ir viss un ka jāmācās no eksistenciālisma parauga Sīzifa, kas, veldams kalnā bezjēdzīgu akmeni, pats piešķīra sev jēgu. Ā, tad tamdēļ puisītis vienmēr gribēja cīnīties, stāvēt uz barikādēm!Viņš paaugās, bet ilgi nesaprata, kāpēc aiz daudzajām neīstajām lietām, sierveidīgajiem izstrādājumiem, nespēj atrast tās īstās. Tad saprata analoģiju, ka koncentrāts var būt bīstams un ka bez pūlēm faktiski neko nevar dabūt neatšķaidītā veidā, tikai centīgi iet uz to. Saprata arī to, ka bēg no saviem gēniem (ābola bēgšanas operācija no ābeles), lai gan ar izdalītajām kārtīm prātīgāk būtu samierināties.Tātad pārbaudīts, ka puisītim ik pēc pieciem gadiem notiek pieredzes failu revīzija. Kad atkal un atkal viņam kā meklētājam vairāk vai mazāk viss jāsāk no gala. Atkal balta lapa. Cerams, vēl saglabājusi baltumu. Puisīti mierināja ar domu, ka, nomainoties apziņas attīstības stadijām, smadzeņu poda «program-matūra» restartējas un ieslēdzas cita «operētājsistēma», bet starplaikā vienmēr ir TUMSA. Neziņa un šaubas. Cerams, puisītis tiešām atjaunina savu dzīves programmu, nevis gļēvumā atvilktnēs meklē vecās disketes. Vai arī nebūs meklējis pareizā vietā un laikā. Arlabunakti! Ej izgulies, puisīt!
