Zviedrijas karalis Imantam Rēdiņam spieda roku, atvainojoties par viņa un 129 citu latviešu karavīru izdošanu PSRS pēc Otrā pasaules kara.
«Šo datumu es atcerēšos, kamēr staigāšu pa zemi,» teic 83 gadus vecais Imants Rēdiņš, kad šīs nedēļas sākumā sarunāju ar viņu tikšanos. Kopā ar dēla ģimeni I.Rēdiņš dzīvo Ozolniekos, vēl aizvien ir rosīgs, dzied Jāņa baznīcas korī. Atcerēties dzīvē svarīgāko gan vairs nav tik viegli, jāņem talkā pieraksti vecajā ģimenes bībelē. Taču par Otrā pasaules kara beigās Zviedrijā uz laiku patvērumu guvušo vācu, latviešu, igauņu un lietuviešu karavīru izdošanu kara uzvarētājam Padomju Savienībai, kas notika Trelleborgas ostā 1946. gada 25. janvārī, viņš stāsta kā no grāmatas. Kara pēdējā naktī, kad Liepājā jau skanēja krievu karavīru uzvaras «urrā», ostu bez gaismām atstāja velkonis «Zibens». Uz tā, kā atceras I.Rēdiņš, bija sešdesmit, varbūt simts karavīru no vācu zenītbaterijas. Viņu vidū arī trīs latviešu gaisa spēku izpalīgi, tostarp septiņpadsmit gadu vecais Imants. Viņš zinājis, ka vecāki, brālis, māsa bailēs no 1940. gada komunistisko represiju atkārtošanās jau bija emigrējuši. Tagad savas baterijas sastāvā prom no dzimtenes devās arī Imants. Dūmi viegli izgaisa virs jūras«Zibenim» nonākot pie ostas vārtiem, atklājies, ka tie ir nosprostoti. Atlikuši vēl divi vārti. Arī otrie bijuši ciet, bet pie trešajiem uz ostas mola brīnumainā kārtā vēl atradies vācu sargpostenis. Tas raidījis pret «Zibeni» prožektoru un izlaidis to jūrā, kuras šūpošanos tūlīt varējuši just. «Labi, ka «Zibeni» kurināja ar briketēm. Būtu ar oglēm – celtos melnāki dūmi, ko krievu apsardzes kuģis droši vien būtu pamanījis,» spriež I.Rēdiņš. Tuvojoties Gotlandei, velkonim pārlidoja zviedru izlūklidmašīna, kas metusi bēgļiem kādu saini. «Zibenim» šūpojoties lielajos viļņos, Imants centies to satvert un tik tikko neaizgājis pa burbuli. Pie Gotlandes vēl jūrā visi karavīri pārcelti uz zviedru kuģa un pēc tam izvietoti nometnē. Tai apkārt bijusi apvilkta viena dzeloņdrāts dzīsla, taču zviedru karavīri izturējušies draudzīgi. Drīz pēc tam internētie karavīri pārvesti uz cietzemi un sadalīti pa grupām. Dzīvojuši apkurināmās zviedru teltīs. «Tolaik mums zviedri maksāja algu. Kareivim – desmit kronu mēnesī, man, dižkareivim, – divpadsmit. Ar tām varēja iet uz kantīni, pirkt cigaretes, alu,» stāsta vecais vīrs. Pretestība varas lēmumamTaču uz rudens pusi sākušas klīst baumas, ka karavīrus un varbūt pat emigrējušos civilistus zviedru sociāldemokrātiski noskaņotā valdība izdos Padomju Savienībai. Latviešu karavīri pieteica badastreiku. Imantu, kas izskatījās zēnīgs, tievāks, vairāk novājējis, aizveda uz garnizona slimnīcu. Tur zviedru medmāsa glāstījusi puiša vaigu un devusi ēdienu. Taču viņš atbildējis, ka ēdīs tad, kad to darīs visi. No sievietes pieskāriena viņš jutis, ka vaigs no asarām kļuvis slapjš. Imants atceras, ka cerībā, ka ievainotos pretiniekam neizdos, kāds vācu karavīrs izdomājis ierīci, ar ko salauzt kāju. Taču pats uz saviem kauliem to neesot izmēģinājis. Izmisumā pašnāvības izdarījuši leitnanti Oskars Lapa un Pēteris Vabulis. Jau ceļā uz Trelleborgas ostu, kur izdodamos gaidīja padomju kuģis «Beloostrov (tas uz Zviedriju bija atvedis ogles), no autobusa noņēma kaprāli Osvaldu Līci, kura emigrējusī sieva Stokholmā pie Zviedrijas Kara ministrijas bija draudējusi pakārties. Dažādu iemeslu dēļ Padomju Savienībai netika izdoti astoņi, pēc citām ziņām, 19 internētie latviešu karavīri. Dzimtenē pie savējiemNaktī uz «Beloostrov» klāja skatoties zvaigznēs, Imants ar likteņa biedriem secinājis, ka kuģa kurss velk uz Liepājas pusi – lai nu kā, bet uz dzimteni. Liepājā no Zviedrijas atvestie izmitināti vāciešu ierīkotā gūstekņu nometnē netālu no cukurfabrikas. Ierindā, vedot uz pilsētu darbos, bijis aizliegts sarunāties. Taču jau pirmajā dienā kāds vīrs no garāmbraucošas smagās automašīnas uzsaucis: «Zēni, jūs no kurienes?» Viņam arī atbildēts: «No Zviedrijas.» Drīz to zinājusi visa Liepāja. Kā stāsta Imants, vēlāk cilvēki runājuši, ka no atvestajiem septiņi tiesāti par kara noziegumiem un saņēmuši tolaik augstāko soda mēru – nošaušanu. No dažādām publikācijām tiek lēsts, ka no atvestajiem latviešiem vēlāk tiesāti vismaz 23 cilvēki. Arī Imants pratināts, nevienu neesot nodevis. Čekistiem viņš samelojies, ka, būdams gaisa spēku izpalīgs, izpildījis dažādus saimniecības darbus. Patiesībā, dienot zenītlielgabala apkalpē, karot nācies tik daudz, ka pat nebijis laika iet meitās. Vēl pēdējā kara dienā no Pāvilostas, Cīravas un citiem apkārtnes lidlaukiem pret Liepāju tikuši sūtīti četrsimt krievu bumbvedēju.Pie grāmatām ar lielu atbildību1946. gada augustā Imants nosūtīts uz Jelgavu strādāt ķieģeļu ceplī Bemberos. Pēc pusgada viņš ticis uz brīvām kājām. Taču jaunekli ar tādu pagātni nekur nav gribējuši ņemt. Tad Imanta krustmātei Emmai Meinartei veicies sarunāt, ka radinieku pieņems par pārdevēju grāmatnīcā, ko vadījusi Meninga kundze. Tur nu viņam nācies darboties arī ar Ļeņina un Staļina kopotajiem rakstiem. Kāda kompartijas darbiniece vēl pamācījusi: «Atcerieties, ka jūs pārstāvat ne tikai grāmatnīcu, bet arī pilsētas kompartiju!» «Redz, kas es par vīru biju kļuvis!» smejas vecais vīrs. Taču grāmatas viņam bija tuvas. Imanta rakstītās anotācijas par grāmatnīcas jaunumiem publicējis Jelgavas laikraksts «Zemgales Komunists». Darba mūža lielāko daļu Imants nostrādāja Mašīnbūves rūpnīcā. Dzimta turpinās Latvijā1954. gadā Imants apprecējās ar savu mīlestību Ilgu, kas nu jau ir aizsaulē. Ģimene izaudzināja dēlu un meitu, Imantam ir seši mazbērni. «Tā nu centos pildīt Brazīlijā, Sanpaulu, mirušā tēva novēlējumu turpināt dzimtu Latvijā,» teic I.Rēdiņš.1994. gada jūnijā viņš kopā ar 39 Zviedrijas izdotajiem karavīriem pēc karaļa Kārļa XVI Gustava ielūguma viesojās Stokholmā. Karalis, spiežot roku, atvainojās latviešu vīriem par pagātnē nodarīto pārestību. Pieņemšana bijusi saviļņojoša, tā pārsniegusi iepriekš noteikto pusstundu. Imants atceroties pasmaida par lepno zviedru viesnīcu, kur sienas bijušas vienos spoguļos un katram viesim iedalīta atsevišķa istaba. Tas arī piederējis pie atvainošanās. No Otrā pasaules kara vēstures1946. gada sākumā – astoņus, desmit mēnešus pēc tam, kad Eiropā Otrais pasaules karš jau bija beidzies, – pēc Padomju Savienības pieprasījuma Zviedrija izdeva kara uzvarētājai 2518 internēto karavīru, kas bija cīnījušies vācu armijā un patvērušies neitrālajā valstī. Lielākā daļa izdoto bija vācieši, taču arī 130 latvieši, deviņi lietuvieši un septiņi igauņi. Izdotie pārvesti uz Liepāju. Latvieši pēc tam apmēram gadu pavadīja gūstekņu nometnē. Daži tika tiesāti, vēlreiz represēti. 1995. gadā pēc Zviedrijas karaļa ielūguma Zviedrijā viesojās četrdesmit 1946. gadā izdoto latviešu karavīru.
