Latvijas hokeja virslīgas spēlē sestdien Krājbankas ledus hallē starp vārtu guvējiem mājinieku labā, kā allaž, bija arī kāds no trim brāļiem Āboliņiem. Vecākajam brālim Aldim (25) un Andim (24) kā centra uzbrucējiem konfrontācija ar pretinieku komandas vārtsargu sanāk biežāk, toties Jelgavas Ledus sporta skolas audzēknim sešpadsmitgadīgajam Artūram, izrādās, ir svarīga loma ne vien malējā uzbrucēja postenī, bet arī faktā, ka visi trīs puiši spēlē vienā komandā.
«Artūrs agrāk sācis un tālāk ticis. Latvijas U17 izlases kandidātos iekļuvis. Jāatbalsta,» ar aizbildniecisku smaidu bilst abi vecākie brāļi, kad trijotni sastopam pēc kārtējā treniņa ledus hallē.Pirmā ledus skola – TalsosAldis slidot sācis no kādu piecu gadu vecuma, Andis – no četru, bet Artūrs jau divos gados likts uz slidām. «Staigāja pa ledu, un mums viņš bija jāstumj,» smej abi vecākie, un jaunākais piekrīt, ka viņam savukārt neesot bijis citas izejas.Kāpēc tieši hokeju izvēlējušies? «Nu, tur var pagrūst, iesist un tikai divas minūtes soda dabūt,» tas atkal no puišu humora. Bet, ja nopietni, – «galīgi bez sporta jau nevar». Izvēle mazpilsētā ne sevišķi plaša, toties ledus halle Talsos uzcelta viena no pirmajām Latvijā. «Tolaik vēl interneta nebija, arī televīzija ne tāda kā tagad. Ko hallē redzējām, tas bija,» Aldis un Andis atceras, ka par kādiem gadiem septiņiem vecāki hokejisti jau spēlējuši pilsētas izlasē un, kad pirmās līgas komanda atbraukusi no Rīgas, tad visi gājuši skatīties.Pie kā skolojušies mazotnē, brāļi lāga neatminas, bet pirmais izaugsmē nozīmīgais treneris visiem bijis Agris Belickis.Patstāvīgi no «padsmit» gadiemSvarīgi, ka izvēli atbalstīja arī vecāki, jo vai gan citādi Aldis un Andis būtu 14 gadu vecumā palaisti uz Rīgu, lai mācītos 99. vidusskolā un trenētos Baldera hokeja skolā. Kad izjuka talsenieku un ventspilnieku apvienotā zēnu komanda, iespējams, ceļš uz galvaspilsētu būtu arī Artūram, taču tad ledus sporta skolu nodibināja Jelgavā, un tas tika atzīts par labāku variantu. «Esam divi no Talsiem. Iepriekš dzīvojām tuvējā internātskolā, šogad – viesnīcā pie halles,» Artūrs stāsta, ka mācījies 4. vidusskolā, bet tagad ir Jelgavas Vakara (maiņu) vidusskolas audzēknis.«Hokejistiem grūti ar skolu. Katru rītu treniņi, pirmās trīs stundas iznāk kavēt,» vecākie brāļi, saprotot situāciju, šajā sakarā piemin arī dažu «Dinamo» slavenību.Vai viesnīcā dzīvodams un kafejnīcā ēzdams, var ko arī sadzīvei iemācīties? «To viņš brīvdienās mums mājās atstrādā,» uz jaunākajam tēmēto jautājumu atsmej abi «aizbildņi».Vasarās vairāk iznāk pabūt vecāku mājās Talsos, bet patlaban Aldim un Andim dzīvesvieta Rīgā. Andis gan strādā viesnīcā pie Jelgavas halles un apņēmis arī jelgavnieci par sievu, tātad ar mūsu pilsētu saistīts vairs ne tikai hokeja saitēm.«Es arī iepriekš vienu sezonu šeit spēlēju, kad Jelgavai bija virslīgas komanda,» viņš atgādina.Cīnīsies par vietu izlasēArtūrs ir iekļauts Latvijas U17 izlases kandidātos un centīsies sevi pierādīt treniņnometnē, kas sāksies šīs nedēļas beigās. «Jācīnās par pozīciju. Jāizpilda visi trenera norādījumi,» tā viņš raksturo savus tuvākos uzdevumus. Decembrī jau bijusi viena nometne un arī pārbaudes spēles ar baltkrieviem, kur latvieši uzvarējuši ar 8:2 un 3:0.«Bet Aldis un Andis jau ir spēlējuši Latvijas izlasē,» pagaidām vēl tikai kandidāts negrib pārvērtēt savus nopelnus.«Biju jauniešu izlasē, bet U20 iespējas izjauca treniņnometnes laikā piemetusies gripa,» atklāj Aldis, piebilstot, ka piedalījies arī dažās pārbaudes spēlēs kopā ar Latvijas pieaugušo izlasi. Andis savukārt spēlējis gan U18, gan U20 komandās. «2005./2006. gada sezonā bija U20 pasaules čempionāts Kanādā. No piecām komandām – Krievijas, Zviedrijas, Slovākijas, Austrijas, Norvēģijas – uzvarējām tikai norvēģus un izkritām no A grupas. Tā diemžēl Latvijas izlasei sanāk – ja vienā gadā iekļūst, nākamajā izkrīt,» Andis tomēr cer, ka tagad izdosies arī «uzkavēties ilgāk».Derētu spēcīgāks Latvijas čempionātsVirslīgas debitanti jelgavnieki regulārā turnīra tabulā deviņu komandu konkurencē turas četriniekā. «It kā jau pat labāk, nekā bija cerēts,» optimistisko izteikumu Andis gan tūlīt papildina ar atziņu, ka līdz galam jācīnās ir katrā spēlē, jo «lejasgala komandas vinnē arī tos, kas virs mums». Par motivācijas plusu puiši dēvē gan draudzīgo noskaņojumu komandā, gan līdzjutējus mājas spēlēs, kuru esot gana daudz (ja vien neiekrīt kāds «Dinamo» mačs).Visi trīs hokejisti, protams, seko līdzi «Dinamo» gaitām un atzīst, ka tāda vienība dara Latvijai godu. Tomēr, viņuprāt, derētu arī spēcīgāks Latvijas čempionāts. «Lai būtu komandas, kur jaunatnei pakāpties. Tagad labākie aizbrauc uz ārzemēm, daļa spēlē Rīgā, daži aiziet uz Liepāju, Ogri, bet pārējie paklīst kur kurais,» Aldis spriež, ka hokejistu karjeras kāpnēs pašu mājās kāda pakāpiena pietrūkst.Jelgavā nonācis pēc dažām sezonām «Liepājas metalurgā», viņš neslēpj, ka šī varētu būt pietura uz laiku. Andim gan pašlaik vairāk par hokeja nākotnes plāniem domas aizņem četrus mēnešus vecais dēlēns Kārlis. Bet Artūram savukārt galvenais uzdevums tepat acu priekšā – ar U17 izlasi nokļūt Liberecē, Čehijā, kur no 12. līdz 19. februārim Eiropas jaunatnes ziemas olimpiādē pirmoreiz būs pārstāvēti Latvijas hokejisti. Viedoklis Ronalds Ozoliņš, «Zemgale/JLSS» treneris Brāļiem vienā komandā ir savi plusi un savi mīnusi. Protams, puiši cits citu uzmundrina, bet var arī pateikt viens otram ko tad, kad nevajadzētu. Īsu laiku biju salicis visus vienā maiņā, taču tad bija vairāk negatīvā. Abi vecākie ir centra uzbrucēji, jaunākais spēlē malējā uzbrucēja postenī. Komanda mums veidota uz labāko ledus skolas audzēkņu bāzes, un Artūrs tajā ir jaunākais. Aldis ar «Liepājas metalurgu» spēlējis Baltkrievijas atklātajā čempionātā, Andis – «Rīga 2000» komandā, bet pie mums abi atnāca arī ar domu atbalstīt jaunāko. Neesam profesionāļi, bet attieksmi prasu, un to viņi gan ik dienu treniņos, gan spēlē centušies apliecināt.
