Ģimene ar diviem bērniem divistabu dzīvoklī, ikdienā darbinot datoru, reizi nedēļā veļasmašīnu, mēnesī patērē ap pusotra simta kilovatu un par to samaksā desmit, divpadsmit latu. Savrupmāja ar trim bērniem, ko apsilda zemes siltumsūknis, elektrību tērē reizes astoņas vairāk un arī maksā par to ap simts latu mēnesī. Tie ir «Latvenergo» klienti, kuri no 1. aprīļa, dziedi vai raudi, izjutīs tarifu pieaugumu. Pirmajā gadījumā elektrības maksājumi palielināsies par deviņiem procentiem, otrajā – par 21 procentu. Uz vecmāmiņu, kas dzīvo viena pati un mēnesī notērē mazāk par simt kilovatiem, tarifu kāpums neattieksies. Ne jau tāpēc vecmāmiņa kļūs mazāk mīļa, bet tomēr savādi, ka par dzīves grūtībām, kas saistās ar globālo energoresursu sadārdzināšanos, galvenokārt maksās ģimenes ar bērniem. Turklāt arī trūcīgās, kurām pašvaldība palīdz segt apkures, ūdens patēriņa un citus komunālos maksājumus, bet elektrības taču ne. Daudz kas tiek krauts uz bērniem, arī Starptautiskā valūtas fonda aizdevums, taču maksās viņi. Mums, vecākiem, beidzot vajadzētu celties kājās. Tāda pieeja ekonomisko jautājumu risināšanai neder tai sabiedrības daļai, kas cer un pat dzied, ka tauta dzīvos mūžu mūžos. Ja sabiedrību uztver kā grimstošu kuģi, no kura pēc iespējas ātrāk un vairāk sabāžot kabatās jāpazūd, tad tāda pieeja ir ja ne saprotama, tad vismaz iztulkojama. Šķiet, vajag pavisam maz, lai pašpietiekamie un savā ģimenes dzīvē laimīgie, beidzot celtos kājās un lielo dzīves tarifu noteicējus noliktu pie vietas. Domāju, ka tas brīdis tuvojas. «Latvenergo» 1. aprīļa jaunumi ir viena zīmēm, kas to apstiprina.
