Esam pieraduma cilvēki. Apstākļu un sakritību radināti, raduši, rada. Tiktāl, ka tas jebkas ieķēries dvēselē dzelkšņainām stīgām un kļuvis gluži vai mīļš. Vismaz līdz mielēm saprotams. Mūsu!Varbūt tāpēc mums nepatīk pārmaiņas? Šķendējamies ikreiz, kad kāds atkal «sēdējis uz mana krēsliņa, ēdis no manas bļodiņas un gulējis manā gultiņā». Jo tas ir svešais, kas uzdrīkstējies pārkāpt mana ērtuma robežas un izdzīt meklējumos, apjukumā un bailēs. Lai arī šī jaunā zona, iespējams, nestu man labu… Taču mēs nezinām, tāpēc kā tādi dadži ķeramies atpakaļ klāt ierastajām lietām.Cik gan tās dažkārt bēdz būt nežēlīgas! Raupji audzināšanas stili, kad paaudžu paaudzēs vienīgais pieņemamais attiecību kārtošanas rīks bijusi runga bezierunu paklausībai. Māte mani nav mīlējusi, tāpēc es nemīlēšu savus bērnus, jo tā ierasts. Es to pazīstu! Tas ir mans! Tādēļ neprasiet man viņus apskaut piecreiz dienā, jo es šo valodu vienkārši nesaprotu! Tāpat kā apziņu, ka varētu dzīvot labāku dzīvi. Māka apieties ar sauso tualeti, manuprāt, pārāk daudzus atturējusi no vēlmes ierīkot 21. gadsimtam pienācīgu kanalizācijas sistēmu. Labāk ziemā piesalt pie poda, jo tā taču ērtāk, nekā kustināt smadzenes līdz šim nezināmā virzienā. Būs jāmeklē iespējas, «jāsakasa» nauda, jāklapatā. Kamdēļ! Turpināsim šļūkāt vecajās čībās, kamēr tās nokrīt no kājas. Regulāri mežonīgi pārpūlēties, līdz sirds lec pa muti laukā. Panest noniecinošu attieksmi, nemitīgu stresu, dusmas un strīdus. Jo taču pierasts! Tā mēs riņķojam savu pieradumu orbītā. Lai tikai kāds uzdrošinās baznīcā pārmest krustu, turot pirkstus, mūsuprāt, nepareizā kombinācijā! Vai nekaunīgi iesēsties pirmās rindas trešajā vietā, kur katru svētdienu ar apbrīnojamu precizitāti esmu piezemējies tikai es. Kāds sašutums un iekšēja burkšķēšana, ja tas noticis! It kā no tā būtu atkarīga manas dvēseles pestīšana vai dzirdes kvalitāte.Gluži nemanot, esam kļuvuši līdz galam piederīgi tam, kas mūs ir pieradinājis. Varbūt uzdrošināties lauzties no kastītēm ārā? Pacelt augstāk debesis, iegūt spārnus? Mūsu laiks taču plūst kā smiltis caur pirkstiem. Arī 80 pavasaru, manuprāt, nav daudz, lai tos izniekotu pieradumos.
