Lai kā izglītības iestāžu vadītājiem negribētos skolu kārtošanu reitingos, tie pastāv. To uzskatāmi apliecināja rindas pie Jelgavas 4. pamatskolas. Vecāki šturmēja ēku jau no agra rīta, un dažam, lai dabūtu topošo pirmklasnieku vēlamajā klasē pie mīļākās audzinātājas, nācās tur pavadīt pat pāris stundu. Jābrīnās, vai 21. gadsimtā tiešām nevar izdomāt neko labāku par kolektīvo nīkšanu «dzīvajā rindā». Var, protams, mierināt sevi ar domu, ka mums vēl labi, jo, piemēram, galvaspilsētā pie dažām ģimnāzijām nesen cilvēki rindā stājās jau iepriekšējās dienas pievakarē. Ko darīt vecākiem, kas darba vai citu iemeslu dēļ šādu greznību nevar atļauties? Taču runa ir par ko citu. Cepuri nost skolai, kas strādā tā, ka audzēkņi nav jāmeklē. Tomēr tas, ka konkurence uz vietu vienādi valsts finansētās, pēc vienas programmas strādājošās izglītības iestādēs ir tik atšķirīga, ir aplami. Izglītības pārvalde uzsver, ka visur ir vienlīdz labi skolotāji un arī mācību rezultātos atšķirību nav. Vai te tomēr nav pretruna? Vai ir izvērtēts, kāpēc ne viens vien vecāks nevis laiž bērnu skolā pāri ielai, bet cīnās par vietu tajā, uz kuru ejams krietni tālāks ceļš? Un ja runa ir tikai par prestižu, ko pārvalde ir darījusi, lai skolām ar vienādi labiem rezultātiem tas nebūtu tik atšķirīgs?«Sliktās un labās skolas» ir jūtīgs temats, kas īpaši jau mazu bērnu vecāku sarunās nereti izvēršas par «mērīšanos krāniņiem». Pietiek pateikt kādu neapdomātu vārdu, lai sāktos īsta vārdu kauja. Tāpēc par izglītību atbildīgajiem jādomā, kā panākt, lai uz rindu nokavējušo vecāku atvasēm neskatītos šķībi tāpēc, ka viņi nemācās Jelgavas prestižākajā skolā.
