Pēdējās pāris nedēļas pagāja domājot, vai atkusnī uznākušie plūdi kāps vēl uz augšu vai tomēr rimsies. Mana māja atrodas teritorijā, kuru ar līkumu apņem Svētes upe, turklāt šī ir ļoti zema vieta, un katras ūdens līmeņa svārstības tūlīt jūt. Šoreiz ūdens bija pacēlies tieši līdz iebraucamā ceļa malām – vēl mazliet, mazliet, un ceļš būtu zem ūdens. Par laimi, nupat upe atkāpās, bet par augsto ūdeni liecina krūmos iesalušie ledus gabali, kas ir gandrīz metru virs zemes. Vēl nesen Bāra ceļam gāja pāri ūdens, tāpēc tas bija slēgts. Labi, ka izbraukt var pa diviem ceļiem, tad nācās uz pilsētu doties pa Būriņu ceļu. Tomēr no plūdiem nebaidos. Te dzīvoju visu savu mūžu – jau 70 gadu. Ūdens sētā nācis ik pa laikam. Tādēļ jau arī māja celta ar augstiem pamatiem, istabas grīdas atrodas gandrīz metru virs zemes. Pagājušajā pavasarī bija vistrakāk, pa sētu staigāju garajos gumijas zābakos, un ūdens bija virs ceļa. Ja zvejnieku zābaki vairs nelīdz, jāmeklē laiva, taču tās man nav. Tad paļaujos, ka pašvaldība palīdzēs. Lai gan policija ir piedāvājusi, mājas pametis neesmu, jo kur tad es likšu abus suņus? Par laimi, istabā ūdens tomēr neiekļuva.It kā jau nav ko zīlēt, bet izskatās, ka plūdi būs arī šogad – Svēte noteikti ies pāri krastiem.
