Latvijas Republikas Saeimai, Latvijas Kultūras ministrijai, Latvijas Mākslinieku savienībai, Jelgavas Domei Uzskatām par savu pienākumu atgādināt plašākai sabiedrības daļai, ka Jānis Čakste – tā nav tikai Jelgava, Jānis Čakste – tā ir visa Latvija.
Latvijas Republikas Saeimai,
Latvijas Kultūras ministrijai,
Latvijas Mākslinieku savienībai,
Jelgavas Domei
Uzskatām par savu pienākumu atgādināt plašākai sabiedrības daļai, ka Jānis Čakste – tā nav tikai Jelgava, Jānis Čakste – tā ir visa Latvija.
Iespējams, tieši tādēļ Jelgavai tika uzticēts mūžos saglabāt viņa piemiņu, ka šai pilsētā ir pagājusi lielākā daļa J.Čakstes darbīgā mūža. Jau trešajā gadā pēc viņa nāves valsts un tauta godināja viņa piemiņu ar pieminekļa atklāšanu pie vienas no visievērojamākajām ēkām Jelgavā – Academia Petrina. Divdesmit gadu, izturējis pat visapkārt trakojošās kara liesmas, piemineklis simbolizēja neatkarīgo Latviju.
Taču padomju okupācijas komunistiskā režīma deportāciju vilnis četrdesmito gadu beigās aizrāva nebūtībā arī pieminekli. Tas tika deportēts nezināmā virzienā. Pirmskara paaudzei prezidents bija jāaizmirst, pēckara paaudzei nekas nebija jāzina.
Atjaunotajā ēkā tika izvietots Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, kuram septiņdesmito gadu vidū tika piešķirts LPSR Tautas mākslinieka Ģederta Eliasa vārds. Prezidenta pieminekļa vietu ieņēma Ģ.Eliasa krūšutēls.
Atmodas sākumā 1988. gada 18. novembrī virs šīs ēkas torņa kupola tika pacelts sarkanbaltsarkanais karogs. Jelgavas goda pilsone Elza Radziņa, hercoga Pētera ģimnāzijas absolvente, vēstīja, ka sācies pārmaiņu laiks. Diemžēl no šīs kultūrvēsturiskās ēkas muzeja vadības puses vēl joprojām jūtama padomjlaiku attieksme gan pret J.Čaksti, gan K.Ulmani.
1996. gadā nodibinātais J.Čakstes demokrātijas veicināšanas fonds un pieminekļu komiteja viesa cerību, ka Jelgava un visa tauta varēs godināt prezidenta piemiņu, viņa 140. dzimšanas dienā, 1999. gada 14. septembrī, atklājot atjaunoto pieminekli. Taču fonda darbi neliecināja par vēlmi atjaunot pieminekli. Tā saucamajā darba grupā valda dažādi uzskati par pieminekļa novietnes vietu.
Redzot šo bezatbildīgo rīcību un laika apzinātu vilcināšanu, aktīva sabiedrības daļa ar parakstiem un vēstulēm Domei un galvenajam arhitektam izteica savu nostāju – prezidenta piemineklis ir atjaunojams tikai tā vēsturiskajā vietā. Ģ.Eliasa krūšutēls būtu pārvietojams telpiskajā vidē, jo nav iespējama šo divu atšķirīgo uzskatu personību atrašanās vienviet.
1998. gada 28. maijā Domes deputāti no divām piedāvātajām pieminekļa novietnēm vienbalsīgi akceptēja vēsturisko. Taču no Ģ.Eliasa fonda priekšsēdes Izabellas Cielēnas Dome saņēma vēstuli, kurā tika draudēts ar tiesas darbiem un ieteikts meklēt citu vietu prezidenta piemineklim. Atkal varēja sākties J.Čakstes izraidīšanas process. To ar saviem izteikumiem vietējā presē nekavējoties uzsāka Ģ.Eliasa Vēstures un mākslas muzeja direktore G.Grase, Kultūras centra direktors M.Buškevics, LZS Jelgavas nodaļas vadītājs K.Boldišēvics – pieminekļa darba grupas locekļi. 1998. gada 6. augustā pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes piemineklis tika deportēts otrreiz – tagad uz skvēru pie sagrautā Sv.Trīsvienības baznīcas torņa. Varam tikai minēt, kādas draudzīgas, ekonomiskas vai politiskas saites vieno nedaudzos J.Čakstes izraidīšanas iniciatorus un atbalstītājus.
Pieminekļa konkurss nav devis pozitīvu rezultātu (NRA, 27.11.98., 11.01.99., 10.02.99.). Tas nekas, ka neviens sevi cienošs arhitekts vai tēlnieks neatļausies projektēt pieminekli pie sagrauta, neatjaunota baznīcas torņa lielu ielu krustojumā. Tas nekas, ka piemineklis vispār netiks atjaunots, jo kurš gan valstsvīrs atļausies atklāt pieminekli prezidentam tādā vietā. Galvenais ir padarīts – prezidents atkal ir izraidīts.
Vai divreiz deportētā Jāņa Čakstes pieminekļa aizsardzība nebūtu jāuzņemas Latvijas valstij? Vai pirmā prezidenta piemiņas tēlam nav juridisku un morālu tiesību atrasties vēsturiskajā vietā? Kādai varai būtu jānāk, lai prezidents atgrieztos no izsūtījuma trimdā?
Mēs neiestājamies pret Ģ.Eliasu kā personību mākslā, viņa mūža darbs ir jāsaglabā. Mēs iebilstam pret Eliasu un Cielēnu dzimtu vārdu iedibināšanu šajā prestižajā ēkā un saistīšanu ar visu dzimtai piederīgo politisko darbību un uzskatiem. Šajā ēkā nav vietas politiskām intrigām.
Mēs ierosinām Ģ.Eliasa fondam veidot savu muzeju – mākslas galeriju. Varbūt pat atrodas līdzekļi baznīcas torņa atjaunošanai šai vajadzībai?
Mēs nosodām Izabellas Cielēnas draudus, tie apliecina vislielāko necieņas izpausmi pret vienu no vistiešākajiem Latvijas valsts radītājiem – pirmo Tautas padomes priekšsēdētāju (1918 – 1920), pirmo Satversmes sapulces priekšsēdētāju (1920 – 1922) un pirmo Latvijas Republikas Valsts prezidentu (1922 – 1927) – un viņa personā pret tautu un valsti.
Mēs nosodām visus tos, kas rosināja un atbalstīja prezidenta izraidīšanu savtīgu interešu vadīti. Izsakām dziļu neizpratni par zemošanos šo draudu priekšā.
Mēs protestējam pret jebkādas prezidenta piemiņas zīmes uzstādīšanu skvērā pie sagrautā baznīcas torņa. Atbalstām tikai pilsētas galvenā arhitekta K.Riekstiņa ieteikto – piemineklis atjaunojams sākotnējai skulptūrai maksimāli tuvinātā atveidojumā vēsturiskajā vietā.
Mēs paliekam nelokāmi savā nostājā – pirmā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes piemineklis ir atjaunojams tikai tā agrākajā vietā, tajā kultūrvēsturiskajā vidē, kurā zem Latvijas karoga šodien tiesības atrasties ir tikai un vienīgi viņam.
A.Strods, atjaunotās Jelgavas Latviešu biedrības pirmais priekšsēdētājs, tagadējais valdes loceklis
V.Vilciņa, Jelgavas Domes deputāte
I.Uzāns, Jelgavas represēto apvienības «Staburadze» valdes priekšsēdētājs
P.Strīķis, Nacionālo Daugavas Vanagu Jelgavas nodaļas valdes priekšsēdētājs
V.Kons, seno jelgavnieku kluba «Sendienas» valdes priekšsēdētājs
