Slovēņu konceptuāli industriālās mūzikas grupa «Laibach» savu koncertu Rīgā sniegs 13.martā pulksten 17 Latvijas Universitātes Lielajā (LU) aulā, portālam Diena.lv pastāstīja organizatoru pārstāvis Madars Štramdieris. Biļešu tirdzniecība uz koncertu sākusies pirmdien, 7.februārī.
Pēc koncerta paredzēts «Laibach» veltīts pasākums Rīgas klubā «Nabaklab» – skanēs «Laibach» mūzika, tiks demonstrēti videoklipi.Kā jau vēstīts iepriekš, Eiropas koncertturnejā «Laibach» devušies ar programmu «Laibach Revisited», kurā, līdzīgi nesen izdotajam tāda paša nosaukuma dubultalbumam, skan astoņdesmito gadu vidū tapušu grupas pirmā albuma dziesmu jaunas interpretācijas («Boji», «Smrt za Smrt», «Država», «Brat moj», «Ti ki izzivaš», «Nova Akropola», u.c.), kā arī dziesmu izlase no citiem «Laibach» albumiem.«Laibach» nav tikai muzikāli dauzoņas, lai arī šādu priekšstatu rada ar savdabīgajām kaverversijām, par kuru upuri savulaik krita gan 80.gadu glemroka himna «Final Countdown», gan bītlu dziesmas, un ar izaicinošo tēlu – lielākoties mūziķi uzstājas, tērpušies totalitārā stila estētikas inspirētās uniformās, un viens no viņu izpildītās mūzikas raksturīgākajiem elementiem ir militāru maršu izmantošana. Pat grupas nosaukums reiz piedzīvojis aizliegumu – «Laibach» ir mūsdienu Slovēnijas galvaspilsētas Ļubļanas nosaukums, un šādi lielpilsēta dēvēta neilgā fašisma režīma valdīšanas laikā Otrā pasaules kara laikā.Taču «Laibach» performances ir savdabīgs mākslas žanrs – 1980.gadā kolektīvs tika dibināts kā «Jaunās Slovēnijas mākslas» («Neue Slowenische Kunst») apvienības muzikālais spārns un joprojām pieder šai mākslinieku grupai. Par visiem apvainojumiem fašisma popularizēšanā paši mūziķi vien pasmīn, reiz mūzikas kanālam VH1 pat paziņojot: «Mēs esam fašisti tikpat lielā mērā, cik Hitlers bija gleznotājs».«Laibach» ir unikāli ar to, ka nekad neizkāpj no sava izveidotā tēla ietvara. Mūzika ir vienkārša, taču efektīga un pat manifestējoša. Bieži vien, runājot par «Laibach» mūziku, tiek piesaukta Vāgnera ietekme, tāpat viņi nevairās no stereotipiem, bieži vien izmantojot laika gaitā pārbaudītus varas demonstrēšanas simbolus, nemanāmi tos novedot līdz absurdam.Tēmas, ja vien netiek pārveidots kārtējais populārais cita mākslinieka sacerētais skaņdarbs, ir ar sociālu un politisku ievirzi – tiek meklētas analoģijas starp Rietumos valdošo demokrātiju un totalitārā režīma pazīmēm, uzsvērtas bailes no Austrumeiropas emigrantiem, kā arī ironizēts par Eiropas Savienības valdošo varas spēlītēm. Tajā pašā laikā, pat ja nav vēlēšanās meklēt politiskus zemtekstus, mūziku var novērtēt kā dinamisku un viegli saprotamu.
