Jelgavas novadā tikai dažos pagastos iedzīvotāju skaits pēdējo gadu laikā nedaudz audzis.
Sniegotie ceļi Vilces pagasta nomalē, kur plešas slavenā Blankenfeldes muiža, ir kārtīgi izšķūrēti. Tomēr vietā, kur savulaik plūškoku vīnu baudījis revolucionāro franču padzītais karalis Luijs VIII, skats ir diezgan nepievilcīgs – pamestas padomju laika fermas, mehāniskās darbnīcas, viena otra jau mūsdienās atstāta lauku māja. Uz šā fona pozitīvi kontrastē māju vārdu uzraksti ceļa galos pie iekoptajām privātsaimniecībām. Zem sniega segas atpūtā gulošie lauki visur apstrādāti, tomēr jūt, ka cilvēku šai pusē kļuvis mazāk. Vilces pagastā dabiskais pieaugums pērn bijis «mīnus četri», kas ir viens no labākajiem rādītājiem Jelgavas novadā. Nelielajā pagastā, piedzimuši 15 bērni, taču mirušo bijis vairāk – 19. Piecu gadu laikā samazinājums ir daudz iespaidīgāks – mīnus 72 cilvēki. Līdzīga tendence vērojama arī citos pagastos.Bērniem zem kājām ceļšAtvasēm bagātākā ģimene Blankenfeldes pusē dzīvo Vīksnās. Patlaban māte Asja Graveniece un tēvs Jozs abi ir bezdarbnieki. Lai arī naudas pietiekot no viena pabalsta līdz nākamajam, māja ir tīra un šķiet, ka trūkums ģimeni nenomāc. Asja teic, ka esot optimiste un jāķepurojas vien ir. Kam tāds īdētājs esot vajadzīgs! Kaimiņiene no Strautmaļiem Māra Zurovska stāsta, ka šajā ģimenē bērni vienmēr bijuši sakopti, paēdināti, pieraduši pie disciplīnas. Ar našķiem rokās pa mājas pagalmu nekad neesot staigājuši, taču ēdienreizēs galds klāts visiem. Ģimene savu rocību protot plānot, turklāt vecāki nelieto alkoholu, kas šajos laikos laukos esot diezgan reta parādība.Trīs vecākie bērni jau sākuši patstāvīgu dzīvi. Dēls Intars dzīvo Jelgavā, bet Solveiga un Ingus strādā Anglijā. Vidējie Lauris un Gunita īrē istabiņu Jelgavā, kur mācās Amatu vidusskolā un arī domājot par braukšanu uz ārzemēm, jo grūti dabūt prakses vietu, kur nu vēl darbu! Ik vakaru mājās ir tikai trīs jaunākie bērni – Elvis, Ilze un Elīna –, kuri mācās Vilces pamatskolā. «Kopā ar simtlatniekiem sniegu šķūrēt manai mugurai būtu par grūtu, bet slotu vicināt varētu it labi. Taču Vilces skolai jau ir apkopēja, bet citviet pagastā vakanču nav,» stāsta A.Graveniece. Autobuss uz Jelgavu iet tikai reizi – no rīta. Biļetes cena 2,10 vai 2,20 latu – kā nu kuram šoferim. Izbraukāt uz pilsētu būtu dārgi, turklāt vakarā atpakaļ uz mājām nevarētu tikt, jo autobuss tad iet tikai līdz Vilces centram, no kurienes līdz Vīksnām kilometru piecpadsmit. Apkārtējiem zemniekiem liekus strādniekus nevajagot, zeme tiek apstrādāta ar jaudīgu tehniku. Agrāk vīram Jozam bijis darbs Rīgā kuģu remontu rūpnīcā. Kā pirmdien aizbrauca, tā tikai piektdien atgriezās mājās. Taču uzņēmumā notika štatu samazināšana, un martā jau būs gads, kā vīrs darbojas vien pa mājām. Šis esot pēdējais mēnesis, kad pienākas bezdarbnieka pabalsts. Šalks pašu stādītie bērziVairāk nekā simtgadīgās Vīksnas, kur agrāk bijuši septiņi dzīvokļi, ir neviena neiekārota bezsaimnieka māja avārijas stāvoklī. Ieliecies augstais šīfera jumts, skursteņu izdrupušie ķieģeļi draud uzkrist uz galvas, metru biezās māla kleķa sienas netur siltumu. Pašvaldība Gravenieku ģimenei piešķīrusi divistabu dzīvokli tuvāk pagasta centram – Ziedkalnē. Tur vajadzīgs remonts, taču pagaidām trūkst līdzekļu. Ja tie atradīsies, dzīves iespējas pagasta centrā būtu plašākas. Tomēr vasarās, kā Asja spiež, ģimene nākšot atpakaļ uz Vīksnām. Tajās iekopts dārzs. Pāris hektāru zemes, kur izaug kartupeļi, kāposti, bietes, divpadsmit vistām graudi un kuru par «paldies» ar traktoru apstrādājot kaimiņu zemnieks Uldis Pienis. Vīksnās aug arī Asjas stādītie bērzi. Tie atgādina par laiku, kad lielā māja bija piepildīta. Kas šai pusē paliks? Asja spriež, ka vienīgi daži zemnieki, kam ir tehnika. Paliks arī vēsturiskā Blakenfeldes muiža, kur Asja dzīvoja bērnībā, jo tur septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados iekārtotajā pansionātā strādāja viņas māte. Rīgas uzņēmēji, kam tagad pieder muiža, pirms gada stāstīja, ka te varētu attīstīties tūrisms un līdz ar to arī vietējiem ļaudīm rastos darba vietas, taču šajā lietā nav tālāk tikuši. Izdzīvo pie bibliotēkas«Smagi iet. Beidzamos četros gados ieņēmumi stipri samazinājušies,» stāvēdams pie veikala letes Kalnrozēs, saka uzņēmējs Igors Sivko. Kopā ar sievu Aiju viņš veikalu atvēris deviņdesmito gadu beigās, turpat Kalnrozēs ģimene arī dzīvo. Pirms gadiem desmit, piecpadsmit rītos Kalnrozēs pie autobusu pieturas stāvējis krietns bariņš jauniešu. Skolas autobusā tie spiedušies pār mēru – visiem pietrūcis rūmes. Tagad rītos pie pieturas gaidot tikai pieci skolnieciņi. Slēgta agrāk turpat blakus esošā pasta nodaļa Blankenfelde. Viens otrs no agrākajiem pircējiem izbraucis peļņā uz ārzemēm. Cits ar kaimiņu sarunājot un braucot iepirkties uz lielveikalu Jelgavā. Ar tā cenām Kalnrozes konkurēt nevar. Agrāk Sivko ģimenei piederējis otrs veikals Lielplatones centrā, taču nu tas likvidēts. Ar tirgošanos vien iztikšanai nepietiekot. Aijai esot papildu darbs, tikai tā ģimene varot nomaksāt kredītu par atjaunoto veikala ēkas jumtu. Par citu biznesu uzņēmējs nedomā. Turpat blakus vecajā Ķīves skolā tomēr darbojas pagasta bibliotēka, kurā ir 301 lasītājs un interneta lietotājs. Tā ka cilvēki šai pusē apgrozās. Kā stāsta bibliotekāre Regīna Deksne, Kalnrozes ne reizi vien dāvinājušas našķus jaunajiem lasītājiem «Bērnu žūrijas» konkursa noslēgumā. Viedoklis Maiga Krūzmētra, Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore, lauku dzīves pētniece Manuprāt, laukos daudz problēmu ir tādēļ, ka mēs mīlam dzīvot viensētās. Tikko esam izkaisīti pa stūriem, tā tūlīt skola, dakteris, bode ir aiz kalniem, kad piepeši vētrā vai no sniega smaguma lūst koki, pat elektrību dienām nevar sataisīt. Kad pabrauc uz Rietumeiropas pusi, var redzēt, ka tur viensētās dzīvo tikai tie, kas to var atļauties. Viensētnieki paši var uztaisīt kārtīgu ceļu, katram ģimenes loceklim ir pa auto, un vēl saimniecība, kas var nebūt liela, taču noteikti ir saimnieciski izdevīga. Taču pārējie laucinieki dzīvo ciematos. Nesen viesojos kādā pirmrindas saimniecībā Slovēnijā. Māja, kūts – tas ciema centrā uz diviem hektāriem zemes. Prasu: «Kur lauki?» Man atbild: «Viens pa to ceļu pēc pieciem, otrs pa citu ceļu – pēc desmit kilometriem.» Neviens to neuzskata nenormālību. Protams, var šķendēties par padomju laikiem, par to, ka lauciniekus pārcēla uz ciematiem. Tomēr domāju, ka ir pamatoti ekonomista Jāņa Porieša tolaik veiktie pētījumi, ka tikai 42 procenti viensētnieku negribēja pārcelties uz ciematiem. Pārējie nebija «pret». Aizplūšana no laukiem notiek jau ilgstoši. Bieži vien bērnus, kas iedzīvojušies pilsētā, vairs nesaista zemniecība, tēvu tēvu mājas. Tā ir ļoti grūti risināma problēma.
