Arnis Joma: «Bez iedzīvotāju atbalsta policijai ir nulles vērtība.»
Tas varēja būt 1997. vai 1998. gads, kad Latvijas čempionāta izslēgšanas turnīrā tikās Ozolnieku un RDC jeb Rīgas Diagnostikas centra komandas. Pārmēru aizrautīgie «ozīšu» fani jau iepriekšējās spēlēs bija nokaitinājuši rīdziniekus, tāpēc izšķirošajā mačā RDC zālē līdzi just ieradās arī pāris vīru galvaspilsētas municipālo policistu formās. «Aizsardzību» savējiem nodrošināt bija gatava arī Ozolnieku pašvaldība, un līdzjutēju autobusā sēdās vietējais kārtībnieks Arnis Joma. Grūti spriest, vai uzpleču klātbūtnes mazinātās kaislības ietekmēja spēles rezultātu, kas toreiz izvērtās viesiem par sliktu, bet citā ziņā tika nepārprotami demonstrēts: mēs esam līdzvērtīgi.«Lai līdzjutēju konflikti nenovestu līdz spēles anulēšanai, volejbola kluba vadītājs lūdza, vai nevaram pabraukāt līdzi,» situāciju atceras Ozolnieku pašvaldības policijas vadītājs. Pareizā izvēleDzimis Ozolniekos, audzis melioratoru ciematā un licis drenas grāvjos, Arnis Joma likumsakarīgi izvēlējās studēt LLA Hidromeliorācijas fakultātē. Bet lielākā darba dzīves pieredze nu iekrāta pašvaldības policista statusā. «1990. gadā biju vietējās kārtības sargu vienības priekšnieks. Vakaros dežurējām pagastā,» Arnis stāsta, ka cilvēku atsaucība tolaik bijusi liela, transportu nodrošinājuši vietējie uzņēmumi. Kad pašvaldībās sāka veidot municipālo policiju, viņš uzaicināts uz Jelgavu, kur pāris gadu nostrādājis par inspektoru un priekšnieka vietnieku, bet, kad policija nodibināta Ozolniekos, pārnācis atpakaļ – pie savējiem. Sākumā bijuši četri, iztikšanai piestrādājuši arī «Bankas Baltija» apsardzē, bet tad likts izvēlēties – policija vai banka. «Es izvēlējos policiju, pārējie – banku,» viņš pasmaida par stāstu, kas apliecinājis izvēles pareizību. Tagad jau novada Pašvaldības policijas priekšnieks ar trim kolēģiem padotībā nenoliedz, ka savējo izjūta un atbalsts darbā ir ļoti svarīgs pluss. Šajā ziņā viņš neapskauž Valsts policijas iecirkņa inspektorus. «Rokām pirkstu pietrūks, lai saskaitītu, cik viņu šeit manā laikā mainījies. Ielas nepaspēj iepazīt, kur nu vēl cilvēkus,» tas tomēr teikts puspajokam, jo kriminālie gadījumi vienmēr šķetināti roku rokā.Noķer lielo ziviTuvumu Rīgai un mobilitātes iespējas, kas nāk par labu Ozolnieku iedzīvotājiem, diemžēl novērtē arī cilvēki ar kriminālām nosliecēm, un Arnis neslēpj, ka palaikam gadās gluži vai «uzlidojumi». «Pirms gadiem astoņiem no iedzīvotāju pagrabiem naktīs sāka zust velosipēdi. Ja zaglis ir atbraucējs, viens no variantiem ir doties ar guvumu uz agro rīta vilcienu,» viņš atceras kādu no kopīgajām operācijām ar Valsts policiju. Vienā tādā agrā apgaitā pie vilciena pamanīts aizdomīgs vīrs ar samērā «krutu» kalnu velosipēdu.«Somā vīram fleksis, bet par savām gaitām, redzams, stāsta blēņas. Riteni paņēmām, mēģinājām pašu aizturēt, bet viņš pamanījās izlēkt no mašīnas. Nācās ķert. Rokai pirkstu toreiz salauzu,» Arnis izstiepj pierādījumu. Bet ķēriens izrādījies neiedomājami vērtīgs. Lietuvas pilsoņa somā atrastas arī paciņas ar banknotēm un maisiņi ar sīknaudu – kopumā ap 11 tūkstoši latu. «Bija Bauskā kāda uzņēmuma seifu apzadzis un, kā vēlāk noskaidrojās, ap 20 zādzībās vainīgs,» kārtības sargs spriež, ka šādas «zivs» uzķeršanās ir veiksme, tomēr «bez darba jau arī veiksme nenāk ne sportā, ne dzīvē».Kāpēc nedīgst kartupeļi?Ikdienas sižeti Pašvaldības policijā gan pārsvarā mēdz būt mazāk dramatiski. Nenopļauta pērnā zāle, kaimiņu apdraudošs suns, uz ceļa savainota stirna… «Vai nav jocīgi – kamēr stirna dzīvo mežā, tā pieder valstij, bet, ja izskrējusi uz ceļa un sasitusies pret mašīnu, tad jau pašvaldībai. Un uz klīniku jāved mums,» prāto Arnis. Pērn uz patversmi nogādāti 24 un šogad janvārī jau pieci klaiņojoši suņi. Reiz gadījies arī izbēdzis sesks. «Varbūt, ka no pieradināmajiem, bet kas zina. Pa ceļam mašīnā viņš izsprūk no būra. Tu apstājies pie krustojuma, bet šis lien pa plecu, un nezini – kodīs vai nekodīs,» tagad stāstītājam par piedzīvojumu jāsmejas.Gadu gaitā kārtības sargāšanā bijis ne mazums kuriozu situāciju, bet Arnis arī uzsver, ka tā var šķist tikai spriedējam no malas: «Ja reiz cilvēks zvanījis, nācis un rakstījis iesniegumu, tātad viņam lieta nopietni svarīga, un tā pret to jāizturas.» Šāda attieksme acīmredzot arī uztur policista autoritāti iedzīvotāju acīs. Vai gan citādi pie viņa vērstos ar aizdomām, ka kaimiņiene nobūrusi kartupeļus.«Tā un tā, kaimiņiene spraužot kaut kādas meijas gar dārza malu, un puse kartupeļu nav sadīguši. Kopīgi noskaidrojām, ka meijām sakars ar Jāņu tuvošanos, bet dīgšanai – ar to, ka dažādas šķirnes būs gadījušās, jo tagad jau visādas pārdod,» arī šis stāsts beidzas ar smaidu. Emocijas – pozitīvās un negatīvāsLabi, ja situāciju izdodas atrisināt miermīlīgā ceļā, taču policista darbā netrūkst arī negatīvā. Arnis atceras pirms gadiem notikušo slepkavību, to, kā atrastas bojāgājušā ķermeņa daļas un vainīgais. Nepatīkami. Taču emocionāli daudz grūtāk esot pārdzīvot brīdi, kad kopā ar bāriņtiesu jādodas izņemt bērnu no nelabvēlīgas ģimenes. «Lai kādi arī šie vecāki būtu, bērns viņus mīl, un tā ir traģēdija.»Starp pozitīvām lietām viņš piemin izdevušos sadarbību ar Ceļu satiksmes drošības direkciju. «Iestādes pārstāvji ne vien ierodas novada skolās mācīt satiksmes noteikumus, bet pieņem arī eksāmenus velosipēda tiesību iegūšanai. Apliecības mēs pēc tam no CSDD aizgādājam uz skolu.»Prieks, ka peldsezonā neviens nav noslīcis. «Mācību gada beigās vienmēr dodamies uz skolām atgādināt par drošību vispār un īpaši uz ūdens.»Taču saistībā ar skolām gadās arī negatīvas lietas – smēķēšana, cieņu aizskaroša un līdz ar to administratīvi sodāma uzvedība. «Kad mēs augām, policistu skolā nevajadzēja,» šādās frāzēs parasti jaušamas norādes uz paaudzi, taču Arnis spriež, ka savulaik skolotājiem bijis lielāks vecāku atbalsts, bet tagad lolojumiem tiek aizstāvība arī tad, kad nebūtu to pelnījuši.Pašam ar bērniem esot veicies – meitai un dēlam jau pāri 20, un izauguši kārtīgi cilvēki. Arī ar tēva darba specifiku laika gaitā ģimenē sarasts. «Gadās, ka sieva parūc, ja kopīgos plānus izjauc negaidīts izsaukums, bet tāda ir dzīve,» teic Pašvaldības policijas priekšnieks. Sākusies par sportu, ar šo tēmu saruna arī beidzas, jo atskanējis tālruņa zvans ar uzaicinājumu Arnim piedalīties novada spartakiādes novusa sacensībās. Līdzās svētdienas volejbolam un iknedēļas trenažieru zālei viņš tiešām mēdzot uzspēlēt arī novusu, bet šoreiz gan seko atteikums, jo tuvāko dienu darāmais jau saplānots.
