Pirmdien, 14. februārī, mīlētāju svētkos jeb Valentīna dienā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavas pilī atklās kāzu fotogrāfiju izstādi – konkursu. Atsaukušies ap četrdesmit pāru – studenti, absolventi un mācību spēki. «Jādod vairāk goda tiem, kas jau studiju laikā uzdrošinās veidot ģimenes,» teic izstādes rīkotāja Irina Deičmane. Savu satikšanās stāstu palūdzām atklāt trim konkursa dalībniekiem.
No Jelgavas centra uz Slīteres mežu Desmit kvadrātmetru studentu kopmītnes istabiņa Jelgavas centrā ar logu uz pagalmu, kura vidū atrodas akmenī veidotā vecās Trīsvienības baznīcas sirds. Liela māja Dundagas pusē Slīteres mežos. Daudzas istabas gan pagaidām ir neapdzīvotas, līdz tuvākajiem kaimiņiem septiņi, bet līdz skolai, dakterim, veikalam – divdesmit kilometri. Jaunā ģimene Vija un Gatis Ratkeviči ir gatava lieliem dzīves kontrastiem. Pēc pusgada, pabeidzot maģistra studijas Meža fakultātē, viņi plāno mainīt dzīvesvietu. «Gati pazīstu sešus gadus – no studiju sākuma Jelgavā. Taču Jāņi, kopš esam kopā, bija pirms trīs gadiem. Man nebija tāda mirkļa klikšķa – jā, viņš ir īstais! Taču, pirms pusgada, kad Gatis mani bildināja, es sapratu, ka tā tas ir,» stāsta Vija. Abu laulības notika pirms trim nedēļām Jelgavā. Stiprās ģimenēs sudrabkāzas piedzīvojuši gan Vijas, gan Gata vecāki. Arī viņu piemērs ir mudinājis precēties, nevis dzīvot kopā tāpat vien. Jāpiebilst, ka Gata vecāki Andris un Andra Ratkeviči tāpat kā jaunie precējās, būdami Meža fakultātes studenti. Tas notika 1981. gadā. Vecie gan to izdarījuši mazliet ātrāk – jau otrajā kursā. Gatis paralēli studijām strādā savā specialitātē, Vija ir Eiropas Sociālā fonda stipendiāte un visu laiku velta studijām, gan savām, gan, cik iespējams, arī vīra. Brīvajā laikā abu hobijs ir medības. Vijai gan savas bises neesot, taču mežā patīkot jau no bērnu dienām Tērvetē, kur sākusi piedalīties orientēšanās sacensībās. Rakstura un dzīves stila savstarpēja pieslīpēšanās notiekot pastāvīgi, taču bez lieliem strīdiem. Tādās reizēs abi varot paklusēt, taču ne ilgāk par divām stundām. No Gata un Vijas draudzīgā kursa, kurā bija divdesmit četri studenti, iznākuši trīs pāri.Satikšanās dienu svin divatāEkonomikas fakultātes asociētā profesore Aija Eglīte tic, ka katram cilvēkam ir otra puse un to var satikt jebkurā vecumā. Lai tikai visiem arī laimējas to atrast! Ar savu nākamo vīru Druvi Aija satikās 1987. gada 14. janvārī videodiskotēkā toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas deju hallē pie Valdekas pils. Aija jau mācījās piektajā kursā Pārtikas tehnoloģijas fakultātē. Druvis nesen kā bija atgriezies no obligātā karadienesta un, gatavojoties studēt Tehniskajā fakultātē, mācības sācis nulles kursā. Aiju piesaistīja Druvja mati, āriene un abiem līdzīgā humora izjūta. Kāzas notika abu dzimtajā Vidzemē. Tur arī piedzima dēli – Klāvs, Kārlis un pastarītis Kristiāns. Pēc Aijas domām, laulības dzīvē skaistākais, bet ne vieglākais laiks bijuši pieci gadi, ko viņa pavadījusi mājās, auklējot bērnus. 1996./1997. mācību gadā ģimene dzīvoja Vācijā, kur Aija studēja doktorantūrā Bonnas universitātē. Togad nedēļas nogalēs kopā apceļota puse Eiropas. «Kopš tā laika man ir pārliecība, ka mācības skolā bērni var sākt vienalga kādā valodā,» smaidot stāsta Aija. Viņa lepojas ar to, ka Klāvs vācu skolā izrādījies tik sekmīgs, ka pusgadā pārcelts no otrās uz trešo klasi. Savukārt ar Kārli pirmā klases audzinātāja trimdas latviete Māra Akks runājusi latviski. Tagad vecākie dēli jau ir studenti un pārvalda vācu, krievu un angļu valodu. Uz jautājumu, kādas tradīcijas stiprinājušas ģimeni, Aija mazliet samulst. Nekā īpaša jau neesot. «Puķes dēlu dzimšanas dienās man bijušas vienmēr,» domīgi piebilst profesore. Kristiāna septiņu gadu jubilejā ģimene sākusi tradīciju piedalīties Rīgas maratonā. Piecu kilometru masu skrējiena distancē Eglīši kopā ar draugiem izveidojuši komandu «Sabiedrības krējums». Savu iepazīšanās dienu Druvis un Aija atceroties divatā, bet kāzu jubilejas – visa ģimene. Kopīgā ceļošana, pasākumi bieži vien saistīti ar bērnu interesēm. Kad Klāvs spēlēja basketbolu, tie bieži vien bija pakārtoti spēļu kalendāram. Kristiāns esot uzaudzis ar basketbola bumbu rokās. Savukārt dziesmu svētku un koncertu apmeklējumus rosinājusi Kārļa dziedāšana «Skalos» un nu jau arī Kristiāna dejošana «Jundā». Pēc studentu kāzām – īstāsRīdzinieki Viktorija Muižniece un Māris Liepa apprecējās 2008. gada vasarā, taču ģimene ik gadu atzīmē 4. februāri. Tā ir diena, kad studiju laikā Jelgavā 2004. gadā notika viņu studentu kāzas. Bija pagājuši Ziemassvētku un Jaunā gada sagaidīšanas prieki, nokārtota nopietna sesija, sācies jauns mācību semestris. Bet studentiem, sevišķi jau kopmītņu dzīvē, biežāk gribas izlādēties. Tāpēc divu Tehniskās fakultātes puišu kopmītņu un divu Pārtikas tehnoloģijas fakultātes meiteņu kopmītņu istabiņu draugi nolēma sarīkot studentu kāzas. No draugu vidus tika izvēlēti vedēji, līgavas un līgavaiņa radi, fotogrāfs, pat mācītājs. Jaunā pāra lomu draugi piešķīra Viktorijai un Mārim. Viņi bija iepazinušies 2002. gada 16. janvārī naktsklubā «Tonuss», kur abi draugu kompānijā atzīmēja eksāmena nokārtošanu. Studentu kāzās līksmība gāja vaļā pa visu Tehniskās fakultātes kopmītņu koridoru. Sveicējiem pievienojās gan pazīstami, gan nepazīstami. Kā atceras Viktorija, toreiz par īstajām kāzām abi vēl nerunāja. Tās notika četrus gadus vēlāk. Jaunā pāra pirmā deja gan īstajās, gan rotaļu kāzās bijusi viena un tā pati – «Prāta vētras» «Spogulīt, spogulīt!». No agrākajiem kopmītņu draugiem izveidojušies trīs pāri. Precējušies gan tikai Māris un Viktorija. Citiem bez laulāšanās bērniņi piedzimuši. Tomēr Viktorija uzskata, ka ir jāprecas. Viņa Vecrīgā vada nelielu viesnīciņu, Māris kā pašnodarbinātais saistīts ar kravu pārvadājumiem, ģimene noīrējusi dzīvokli. Taču to, ka abi viens otram ir īstie, kā Viktorija atceras, izjutuši, vēl studējot Jelgavā, kad uz pusgadu Māris bija aizbraucis strādāt uz Angliju. Tad kļuvis skaidrs, ka vienmēr gribētos būt kopā.
