Kaut arī mans vecums liedz tādu priekšrocību – katru dienu sākt un beigt, apcerot, cik labi bija kādreiz un cik slikti laiki pienākuši – kādas Jelgavas skolas sestās klases skolnieces un viņas mātes stāsts tomēr mani apstulbināja.
Kaut arī mans vecums liedz tādu priekšrocību – katru dienu sākt un beigt, apcerot, cik labi bija kādreiz un cik slikti laiki pienākuši – kādas Jelgavas skolas sestās klases skolnieces un viņas mātes stāsts tomēr mani apstulbināja. Latviešu valodas stunda; klasē 30 skolēnu; meitenes garlaikojas, zēni ar «trīsstāvīgiem» lamuvārdiem krievu valodā «noklāj»
skolotāju, kas bezpalīdzīgi raugās ārā pa logu…
Pietrūkst vienīgi plakāta tāfeles vietā: «Mūsu prioritāte ir izglītība.» Taču plakāta nav. Ir apdrupusi tāfele un krīta gabals, kas tiek lietots taupības režīmā. Skolas sienas, kabineti, «uzskates» līdzekļi, laboratorijas iekārtas, sporta inventārs – viss, ieskaitot iekšējo saturu, gaismas pilī, uz kuru visos laikos tiekušies zinātkārie, šodien ir apdrupis.
Skolotājs mūsu uz Eiropu rikšojošajā sabiedrībā ir kļuvis par liesu darba zirgu. Apkrauts ar slodzēm, minimāli atalgots un aizsmacis, atkārtojot savas problēmas, vajadzības un mūžseno patiesību par izglītības vērtību.
Jelgavas skolās strādā 793 pedagogi, no kuriem 92,3 procenti ir sieviešu. Vīrietis – jo īpaši vidusskolās – ir tikpat reta parādība kā lodveida zibens. 14 skolās ir 25 «stiprā» dzimuma pārstāvji, kas pasniedz vidusskolas mācību kursu. Ģimeni ar pabalstu, ko dēvē par algu, neuzturēsi.
«Izcilais» atalgojums, kas «piespriests» skolotājam, ir radījis situāciju, ka, piemēram, angļu valodu māca skolas administrācijas pārstāvji, nespeciālisti, studenti un citu mācību priekšmetu pasniedzēji. Divās no Jelgavas skolām vairākām klasēm angļu valodas mācīšana nav nodrošināta vispār. Bet ko nu par angļu valodu, ja ķīmijas un fizikas kabinetos vārds «eksperiments» ir gluži aizmirsts!
Kritiskā stāvoklī ir ne tikai skolotāju, bet arī pašu mācību iestāžu budžets. Par kādu izglītības kvalitāti gan var runāt, ja skolām nav naudas, par ko nopirkt papīru, krītu, kopēšanas pulveri? Ja direktors pārvērsts par rēķinvedi, kura lielākā problēma ir izskaitļot, kā šomēnes samaksāt par siltumu (tā ir ar direktīvu noteikta jaunā prioritāte) vai atkritumu izvešanu?
Jelgavas Dome pagājušā gada aprīlī apstiprināja pilsētas izglītības attīstības koncepciju. Rīcības plāns 1998. gadam ietver 38 labos darbus: izglītības iestāžu nodrošināšana ar televizoriem, videoaparatūru, audioaparatūru, kopēšanas jeb pavairošanas tehniku, mūzikas instrumentiem, mēbelēm, mācību grāmatām… Rīcības plāns paredzēja noteiktas summas ieguldīt mācību materiālās bāzes izveidošanai, piešķirt līdzekļus mācību priekšmetu olimpiāžu uzvarētāju, gada labāko skolēnu un arī gada labāko izglītības darbinieku prēmēšanai.
Cik no tā ir izpildīts? Šis «rīcības plāns» ir butaforija, kas skaisti apģērbis «nerīcības» plānu. Lielākā daļa no 38 labajiem darbiem nav izpildīta vai izpildīta tikai daļēji.
Trīs mēnešus jau Dome «strādā» saskaņā ar «rīcības plānu» 1999. gadam. Vai ir veikta analīze, kā izpildīts iepriekšējā gada plāns? Nav. Atliek nolasīt bēru runu vēl vienai bez jēgas tapušai papīru kaudzei.
Skolu parādi ar katru gadu ir auguši, līdz šā mēneša sākumā tie sasniedza rekordlīmeni –
198 000 latu. Turpretim jau tā nabadzīgais skolu budžets ar katru gadu top arvien apgraizītāks. Dome uz skolu izdzīvošanas vajadzībām skatās kā vecs zelta piesūcies augļotājs uz procentus maksātnespējīgu klientu: piedod, dārgais, bet naudas man nav! Pašam tik bada maizītei sanāk…
Nauda ir, tikai tā nejēdzīgi sadalīta un bezatbildīgi izlietota. Pēc tam kā viencēliena farss tiek nolasīts un «pieņemts zināšanai» kārtējais revīzijas akts, un mēslu vezums ripo uz priekšu. Smird, bet vai kādam tas rūp? Jauni kredīti, un riteņi ieeļļoti. Šis tas pielīp pie rokām, bet tas jau pieder pie feļetonisma laikmeta gara un būtības.
