Ozolnieku vidusskolas jaunais skolotājs Arnis Kleinbergs lauž stereotipus par vēstures mācīšanu.
«Varat īpaši nesteigties. Man vēl ir konsultācijas. Skolā būšu vismaz līdz pulksten 17,» sarunājot tikšanos, lietišķi laipni teic Ozolnieku vidusskolas vēstures skolotājs Arnis Kleinbergs. «Vai tiešām skolēni jau sākuši gatavoties valsts ieskaitei un eksāmenam?» neticīgi jautāju satiekoties. «Nē!» viņš smej. Jauniešuprāt, līdz tam vēl krietns laiks priekšā. Tāpēc varam mierīgi aprunāties par jaunā pedagoga misijas apziņu, ienākšanu skolā un visā izglītības sistēmā. Slodze gan Arnim ir pamatīga. Dzīvodams Pierīgā, viņš pirmdienās pasniedz vēsturi divām klasēm Mežciema pamatskolā Rīgā, bet no otrdienas līdz piektdienai šajā mācību gadā arī veselām 14 klasēm Ozolnieku vidusskolā.Vēsture māca veidot viedokli«Vēsturi aizgāju studēt galvenokārt tāpēc, ka tajā laikā tā mani interesēja un tīri labi padevās, kaut nebiju ar to pilnīgi apsēsts. Mēģināju stāties arī komunikācijas zinātnē un juristos. Biju no tiem sliņķiem, kā vēl joprojām daudzi, kas aizgāja uz humanitāro sfēru,» par sevi zobojas Arnis, vienlaikus atzīdams, ka izvēli nenožēlo. Vēsture taču lieliski trenē spēju izprast likumsakarības, cauri laikam redzēt sabiedrībā notiekošos procesus un to ietekmi uz nākotni. Māca lasīt avotus, iegūt informāciju un būvēt savu viedokli. Skaļi pateikt to un nesarkt. Tās ir zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas ne tikai profesijā, bet katram dzīvē. To ieraudzīt Arnis māca arī saviem skolēniem.«Bezjēdzības izjūta par vēsturi rodas, ja skolotājs stundās to vien dara kā, piemēram, lasa gadskaitļus, prasa to visu atcerēties vai liek konspektēt grāmatas. Tāpēc pastāv stereotips, ka vēsture ir garlaicīgs un sauss priekšmets, kurā jāzina daudz faktu. Taču svarīgi ir ne tikai ķieģeļi un cements, bet spēja no tā uzcelt māju,» uzskata Arnis. Par to pārliecināt esot izaicinājums. Motivēt, iekustināt skolēnu interesi un līdzdarbošanos. «Lai zinātu, ko man darīt, pirmajās stundās liku pacelt rokas, kuram vēsture īpaši nepatīk. Izrādījās, ka lielākai daļai. Teicu – varbūt skan ambiciozi, taču, iespējams, jums nepatīk nevis priekšmets, bet veids, kā tas pasniegts,» stāsta A.Kleinbergs. Lai jauniešus aktīvi iesaistītu mācību procesā, jaunais pedagogs liek domāt līdzi tēmai, bieži prasa viņu viedokli. Stāstījumu atdzīvinot piemēri no dzīves, kā arī prezentācijas uz projektora, ko Arnis bieži gatavo. «Man svarīga arī atgriezeniskā saite. Saprast, kas izdodas. Tāpēc veicu anonīmas aptaujas. Atsauksmes ir patīkami labas. Daži godīgi atzinās, ka vēsture nepatīk, bet patīk skolotājs, tāpēc viņi uz stundām nākot ar prieku,» teic pedagogs, paužot gandarījumu, ka lielai daļai skolēnu sekmes vēsturē, salīdzinot ar gada sākumu, ir krietni uzlabojušās. Nelūdza ziedoties, bet sagatavojaPrakses meklējumos Arnis skolā sācis strādāt vēl studiju gados: «Sapratu, ka tas nav vienkārši, jo iegāju nesagatavots. Nojausma, kā vadīt stundu, man bija kā no lekcijām. Kad beidzu augstskolu un domāju, ko darīt tālāk, pirmo gadu sākās programma «Iespējamā misija». Pieteicos.»«Iespējamā misija» ir nacionāla mēroga programma, kas izveidota, lai ienestu progresīvas vēsmas izglītības sistēmā. Kopš 2008. gada tā piesaista, atlasa un sagatavo darbam skolā augstskolu absolventus ar līdera dotībām un labiem akadēmiskajiem sasniegumiem. Arnis tiem atbilda. «Prasības bija augstas, bet tika ļoti daudz dots pretī. Bija gan vasaras akadēmija un pieredzes apmaiņas semināri, gan tikšanās ar dažādu nozaru līderiem, brauciens uz Lielbritāniju. Tas mani uzrunāja, ka nevis vienkārši lūdz ziedoties kādai skolai divus gadus, bet piedāvā vīziju, kā es varu darīt labāk,» gandarīts jaunais pedagogs. Skola viņam šķiet pievilcīga arī tāpēc, ka sniedz iespēju uzlabot komunikācijas prasmes, māca strādāt ar cilvēkiem. Vieglāk strādāt, ja atbalsta «Iespējamās misijas» sastāvā Arnis divus gadus mācīja vēsturi Mežciema pamatskolā, kur turpina strādāt arī pēc programmas beigām. «Ozolniekos nonācu, jo vidusskolas direktore ar «Iespējamo misiju» man piedāvāja šo iespēju. Tā kā vēl nebiju strādājis vidusskolā, ilgi nedomādams, piekritu. Patīk, ka skolas vadība vienmēr ir gatava uzklausīt jaunas idejas un risinājumus,» stāsta A.Kleinbergs. Skola nodrošinot labu materiāltehnisko bāzi, kas ļauj strādāt kvalitatīvi. Viena vecuma skolēni visur esot līdzīgi, tomēr Ozolniekos strādāt ir vieglāk, jo klases vidēji mazākas nekā lielpilsētā. Ar visiem kolēģiem viņam vēl neesot izdevies īsti iepazīties. «Tā ir skolas specifika – katrs strādā savā kabinetā, uz brīdi satiekas sapulcēs un daži vēl pusdienas pārtraukumos, bet tas arī viss. Taču noskaņojumu, kāds patlaban valda izglītības sistēmā, varot noķert. Tā, protams, ir neapmierinātība ar neadekvāto atalgojumu, kaut skolotājs nav profesija, kuru izvēlas, lai nopelnītu. Brīžam sasteigtās reformas. Arnis pozitīvi vērtē principu «nauda seko skolēnam», taču starta pozīcija visām skolām audzēkņu piesaistīšanā nav vienāda. Izmēģināt spēkus citā jomāLai gan skola ir vieta, kur arī pašam augt, Arnis Kleinbergs atzīst, ka viņam nav mērķa tajā palikt visu darba mūžu. Viņš pieļauj, ka kādā brīdī varētu izmēģināt spēkus citā jomā, turklāt jaunais skolotājs nevēlas nonākt līdz izdegšanas sindromam. «Būtu noziegums palikt, ja jūties izsmelts. Skola ir diezgan noslēgta mikrovide, bet skolēni burtiski alkst pēc tās realitātes, kas ir ārpus. To apliecināja arī «Iespējamās misijas» nedēļa, kad izglītības iestādēs viesojās dažādu jomu speciālisti. Lielbritānijā un citās valstīs, piemēram, ir tāda prakse, ko atbalsta arī valsts, – cilvēks piecus gadus strādā skolā un tad iet uz citu nozari. Tas ļauj ne tikai emocionāli atpūsties, bet arī izaugt. Neuzskatu, ka tā ir vienīgā un galvenā problēma patlaban valstī, bet nākotnē par to vajadzētu domāt,» pārliecināts A.Kleinbergs. Viņš min, ka pedagogus, kuru prestižs sabiedrības acīs vēl joprojām nav pārāk augsts, radošām idejām spētu sapurināt kaut atzinīgs vārds. Arī kvalitatīvi «atjaunošanās» semināri. Arnis no izdegšanas bēgot sportā. Patīk futbols, kam pievērsties patlaban gan neļaujot vasarā gūtā trauma. Spēlē novusu, basketbolu, dažkārt uzsit zoli. Lai nedēļas sākumā ar jaunu sparu varētu atkal stāties klases priekšā un mācīt jauniešiem dzīves likumsakarības. ViedoklisKristina Hveženko, Ozolnieku vidusskolas 10. klases skolniece Man patīk jaunais skolotājs, jo viņš izmanto ļoti interesantas mācību metodes. Līdz ar to vēsture kā mācību priekšmets kļūst daudz interesantāks un vieglāk uztverams. Skolotājs ir ļoti atsaucīgs, vienmēr atbild uz jautājumiem, kaut gan tie reizēm nav par stundas tēmu. Arī skolēniem tiek dota iespēja sagatavot vēstures stundu un novadīt to saviem klasesbiedriem. Jau iepriekš izjutu interesi par vēsturi, bet tagad šīs stundas kļuvušas vēl aizraujošākas. Skolotājs ir ļoti stingrs pret špikotājiem kontroldarbā, tādēļ tiem jāgatavojas īpaši. Pēc pārbaudes darbiem mums vienmēr ir iespēja saņemt no skolotāja komentārus par pieļautajām kļūdām, lai tās neatkārtotos.
