Nedēļā, kad visā Latvijā valdīja šīs ziemas sezonas spalgākais sals, daudzi copmaņi mīļākā hobija mirkļus pārlika uz vēlāku laiku ar cerībām, ka gaisa temperatūra pavirzīs termometra skalu tuvāk plusu atzīmei. Savā ziņā pareizi, jo kāda gan runa un domas par makšķerēšanu kā atpūtu, ja sēdēšana uz ledus notiek jau gandrīz piespiedu kārtā. Āliņģis pēc izurbšanas jau pusminūtes laikā ir aizvilcies ciet ar plānu ledus plēvi, tievās aukliņas zibenīgi apsalst, rokas un sevišķi pirkstu gali no salšanas neatpaliek, bet deguns veidojas tomāta nokrāsā kā kārtīgam šņabdegunam. Taču ir arī kāda cita teorēma par visu iepriekš rakstīto. Traucē aizsalstoši āliņģiPirmkārt salā, kas nakts laikā vietām sasniedz gandrīz -30 grādu, bet dienā krietni paceļas, zivju aktivitāte bieži vien ir augošā proporcijā. Sevišķi tas attiecas uz plēsīgajām zivīm. Protams, nav ērti, ka nemitīgi jālauž āliņģī ledus un izurbtais caurums kļūst aizvien mazāks un mazāks, jo no malām tas salst ciet. Plikām rokām nepastrādāsi, bet, ja vēl ārā valda kaut neliels vējiņš, auklai ir tendence ķerties aiz uzsalušajiem un ļoti asajiem ledus kukuržņiem, kas neapšaubāmi to bojā, jo mums jau ir slinkums piepacelt sava ķermeņa smagāko «sektoru» no sēžamās kastes un prātīgi paskatīties, kur gan aukliņa ir aizķērusies. Tā vietā mēs paraujam, paraujam vēl, un, pašiem nemanot, auklas deformējas vai pret asajām ledus šķautnēm plīst. Kas liek salt rokāmLai aukstumā nesaltu rokas, varu ieteikt jau daudziem zināmu metodi. Aizstaigājiet līdz aptiekai un iegādājieties roku krēmu. Makšķerniekam, protams, jāņem tāds, kas ir bez smaržas. Ja ārā valda tik liels sals, ka skaidri apjaušat – rokām būs auksti, tad līdz copes brīdim pacentieties vismaz divas reizes biezā slānī ierīvēt rokas. Kas ir tas, kas mums liek salt? Tas ir ūdens daudzums, kas atrodas ādā. Tad, lūk, smēre palīdz aiztaisīt poras ciet un neļaut aukstumam piekļūt pie ūdens ādā. Protams, saskarē ar ūdeni tā nāk nost un ar to ir jārēķinās. Sarkanās auklas – PeipusamLai auklu labāk redzētu virs sniega un ledus kukuržņiem, it kā labi noder sarkanās, kas ražotas tieši ziemas apstākļiem un uz baltā sniega ir labi saskatāmas. Tomēr, pēc paša novērojumiem, ar šādām auklām var darboties, ja dziļums, kādā makšķerējam, nav mazāks par četriem pieciem metriem. Ja ir seklāks, diemžēl cope salīdzinoši ar jau ierasto krāsu auklām ir vismaz uz pusi sliktāka. Sarkanās auklas ļoti labi noder Peipusa braucējiem un sevišķi tiem, kam patīk doties tālāk ezerā lielākos dziļumos. Nereti šajās vietās valda arī lielāks vai mazāks vējš, un tad sarkanā aukla labi redzama, jo tomēr deviņi un vairāk metri auklas bieži vien mēdz labi sapīties. Lai cik tas būtu dīvaini, prātā nāk kāda epizode no copes Daugavā un tā laika, kad pirms aptuveni četriem gadiem šādas auklas parādījās tirgošanā. Pavasaros esmu biežs viesis Daugavā uz pēdējā ledus brekšu «izsēdēšanai». Zinot, ka zem manis ir vismaz septiņu metru dziļums, izlēmu vienu makšķerīti sataisīt ar sarkano auklu, jo breksim labākais copes laiks ir tad, kad ārā valda neliels putenis un ir nepatīkami nomācies. Domāju, ka šādā dziļumā breksis neko nemanīs. Sataisīju pilnīgi vienādas divas makšķerītes un secināju, ka sarkanā aukla tomēr copi bremzē. Samainīju pat makšķerītes āliņģos vietām, un secinājums tas pats – uz copenītes, kurai bija uzsieta sarkanā aukla, zivs ņēma uz pusi retāk. Ko viņas tur apakšā pilnīgā tumsā redz, es tiešām nezinu, taču fakts ir un paliek fakts.Brekšiem nojūk instinkti Februāris starp makšķerniekiem tiek uzskatīts par tukšo mēnesi, taču, manuprāt, viss ir atkarīgs no laika apstākļiem un paša copmaņa. Šajā laikā asari ir stipri kūtri, jo bāztin piebāzti ar ikriem. Līdakas, ja izdodas kādu izvilkt, pārsvarā aplipušas ar dēlēm. Tātad tās ir mazkustīgas, un ar ēsmas zivtiņu vai bļitku jātrāpa tieši pa galvu, varbūt tikai tad tās var satracināt uz barošanos. Kaut gan pirms nedēļas, kad Vecumniekos izdevās divas piemānīt, vienai vēderā saskaitīju 12 mazas zivtiņas, turklāt zaļsvārce nebija smādējusi pat ķīšus. Tā ka tiec nu gudrs, kurā mirklī tai ir barošanās reize un kurā nav. Vienu brīdi Daugavā, kad jau laika apstākļi bija tuvu atkusnim un daudziem likās, ka teju, teju tas tūlīt arī iestāsies, sāka ķerties brekši, kas parasti gan notiek marta sākumā uz pēdējā ledus. Laikam jau plakanajiem arī kaut kas nojuka ar dabas vērošanu un saviem instinktiem. Ledus biezums gan nebija no tiem patīkamajiem. No 15 centimetriem kādi pieci bija tikai sniega putra, un tas lika aizdomāties – iet uz šāda ledus vai neiet. Kā nekā tā tomēr ir Daugava ar savām īpatnībām. Taču brekši ķērās labi. Lai Daugavā tiktu pie laba šo zivju loma, nepieciešama straume. Ja tās nav, visbiežāk ķeras pličuki, bet lielais kaut kur nozūd vai stāv maliņā un slinki noraugās, kā plicītis vingro. Te viņš ēd ēsmu, bet te strauji skrien augšā. Droši vien lielais netiek gudrs, kam tāda bizošana un kāpēc tas skrējējs nepeld atpakaļ.Zivīm februāris nepatīkTiem, kas dodas vai vēl lūkojas Peipusa virzienā, varu ieteikt ļoti rūpīgi ievākt informāciju, jo man pazīstami cilvēki, kas uz šīm vietām braukuši gadiem ilgi, pašreiz vairākas reizes no vietas «aplauzušies» un atgriezušies mājās praktiski tukšā. Vieni otri pat uzskata, ka vajadzētu kādas pāris nedēļas nogaidīt ar braukšanu uz Peipusu, jo acīmredzot arī zivīm februāris ne īpaši patīk. Konkurss! Aicinām makšķerniekus – «Zemgales Ziņu» lasītājus – iesūtīt fotogrāfijas ar savas copes interesantāko mirkli vai iespaidīgāko lomu jūsu makšķerēšanas pieredzē. Trīs labākās bildes tiks publicētas laikrakstā, un to autori saņems Eināra Siliņa jauno grāmatu «Makšķernieka dienasgrāmata». Fotogrāfijas sūtiet uz «Zemgales Ziņu» redakciju: Raiņa iela 29, Jelgava, LV-3001, vai pa elektronisko pastu: [email protected] līdz 4. martam.
