Jelgavas Dome nupat paziņojusi, ka tuvākajos gados pilsētā notiks būtiska ielu un apkārtnes rekonstrukcija, kas dažās vietās pilnībā mainīs pilsētvidi. Tāpēc uzstādīt dziedātājas Noras Bumbieres pieminekli neesot tālredzīgi. Faktiski tas nozīmē, ka šis piemineklis redzamā vietā centra tuvumā nav vēlams, taču, tā kā īstie iemesli nav atklājami, pamatojumam tiek izdomātas neveiklas atrunas. Lavierēšana parāda, cik nespējīga ir pašvaldība, saskaroties ar pilsoniskās sabiedrības iniciatīvu, un uzdod virkni jautājumus, uz kuriem atbildes diez vai sagaidīsim. Viens no tiem – kāpēc ZZS biedra Jāņa Dūklava vadītā Zemkopības ministrija piešķīra nepieciešamos 5000 latu piemineklim, ja ZZS vadītā Jelgavas Dome skaidri zināja, ka pieminekli pilsētas centra tuvumā neliks? Negribas ticēt, ka tas darīts, lai dziedātājas fonds piekāptos un noliktu skulptūru kapsētā – no acīm nost – un beidzot būtu miers. Pat neprofesionālim skaidrs, ka šāds piedāvājums tēlniekam varētu šķist visai nepieklājīgs. Iespējams, fondam tiešām nav izdevies atrast labāko iespējamo variantu, taču vai šādā gadījumā pilsētas speciālistiem nebūtu jāsēžas pie viena galda ar fonda pārstāvjiem un, piemēram, Jelgavas Mākslinieku biedrību, lai nospriestu, ko darīt tālāk? Vai tas notiks?Abstrahējoties no Noras Bumbieres un nepieciešamības pieminēt viņu pilsētas centrā, jāatzīst, ka Jelgava zaudē daudzām pilsētām, kas bijušas daudz drosmīgākas. Kā vienu piemēru var minēt Igaunijas pilsētu Tartu, kuras pievilcība slēpjas ne vien vēsturiskajās celtnēs un pārdomātajā plānojumā, bet arī daudzajās skulptūrās un pieminekļos. Tur tās ir vai ik uz soļa, arī cilvēku pilnākajās ielās un skvēros, un neviens nesūdzas, ka to būtu par daudz, gluži pretēji – iedzīvotājiem un viesiem šādi tiek pasniegta savdabīga mācību stunda mākslā un vēsturē.
