Režisore Ilze Vazdiķe: «Agrāk skolas teātris bija pat dzīvesveids. Tagad – viens no akcentiem».
Kabinets, kur pulcējas Jelgavas Valsts ģimnāzijas teātris «Reverss», atšķiras. Krāsaini plakāti, bilžu galerijas – kā atgādinājums par notikušo un mudinājums uz radošu turpinājumu. Pirms mēģinājumiem, kas notiek divreiz nedēļā, uz tasi tējas, kādu maizīti vai vienkārši pārslēgšanos no mācībām uz spēlēšanu tur sabirst bariņš jauniešu. Kopā viņu ir 18. «Vairāk arī nedrīkst, jo režisors var darboties tikai ar tādu aktieru skaitu, cik spēj aptvert ar savu acu skatu,» smej Ilze Vazdiķe. Jau vairāk nekā desmit gadu režisore «gana» Valsts ģimnāzijas «teātrniekus», atstājot aiz muguras veselu laikmetu skolas teātra vēsturē.Iestudēja garas izrādes«Mani ar teātri saslimdināja jelgavniece Inta Alekse, kura vienu brīdi bija režisore Saldus Tautas teātrī. Tajā laikā es biju pionieru vadītāja Saldus 1. astoņgadīgajā skolā, kad nolēmu – būšu režisore! Mani saistīja radošums, ka pats vari veidot un domāt,» savu ceļu teātra mākslā, kas vienmēr cieši savijies ar skolu, atklāj I.Vazdiķe. Lai varētu savienot darbu un neklātienes studijas konservatorijā, nopietnās sesijas, eksāmenus un teātra mēģinājumus, topošā režisore pārcēlās uz Jelgavu. «Atnācu uz 4. vidusskolā un uzreiz sāku ar teātri. Tajā laikā teātris taču glāba dzīvi! Cilvēki, lai tiktu uz izrādēm, naktīs rindā stāvēja. Arī mēs stāvējām, braucām, skatījāmies. Tā bija vide, kas saglabāja kādu jēgu un cilvēcību,» teātra mākslas lomu padomju gados zīmē I.Vazdiķe. To ātri uztvēruši arī tā laika jaunieši, tas ļāvis burtiski dzīvot skolā un teātrī. «Veidojām ļoti garas izrādes, notika gari mēģinājumi. To nevar atkārtot, un faktiski tas nav mans nopelns. Vienkārši laiks atļāva. Skolēniem arī nebija citu interešu – darbojās teātris, koris, deju kolektīvs, orķestris, vēl sports un viss. Varējām ilgstoši un profesionāli mēģināt,» atceras režisore.Panākumus veido visa komandaPilnīgā atdeve teātrim nesa augļus. Jelgavas 4. vidusskolas teātris ar saviem televīzijas iestudējumiem bija zināms visā republikā un pulcēja pilnas skatītāju zāles. «Izcilākie iestudējumi, manuprāt, bija Raiņa «Pūt, vējiņi» un Māras Zālītes «Dzīvais ūdens», arī Irēnas Jurgeļevičas «Svešais». Sasaucās ārkārtīgi daudz dažādu lielumu. Visa vide apkārt bija tāda, ka to varēja izdarīt,» panākumu noslēpumu šķetina I.Vazdiķe. Tos tīri praktiski palīdzējis kaldināt arī, piemēram, darbmācības skolotājs ar zelta rokām Kārlis Rimša un skolas saimnieks Jānis Bremze, kuri gādājuši transportu, gatavojuši dekorācijas. Arī paši aktieri nestāvējuši, rokas klēpī salikuši, bet piedalījušies «Lotosa» vienībās, lai nopelnītu naudu tērpiem un rekvizītiem. «Tās bija citas materiālās iespējas. Tagad ir ļoti grūti ko materiāli uztaisīt. Viss tāds «second hand» variants,» min režisore. Tas gan nav kavējis arī šā laika skolas teātra aktieriem nonākt līdz profesionālajai skatuvei. Jelgavas 4. vidusskolas absolventiem Aigaram Vilimam, Lailai Kirmuškai un Andrim Keišam uz tās piepulcējies arī Valsts ģimnāzijas beidzējs Armands Kaušelis, kurš spēlē Liepājas teātrī.Sanāk uz vienu projektuTomēr skolas teātris ir mainījies. «Laiks prasa ātrāku rezultātu. Arī ekonomiskā situācija daudz saliek pa plauktiņiem. Bērniem pašiem jārisina materiālie jautājumi, vienam otram jāstrādā, jāauklē mazākie brāļi un māsas. Jāskrien uz privātstundām, lai tiktu augstskolā. Ir citi akcenti, un teātris tikai viens no tiem,» secina I.Vazdiķe. Kādreiz skolēni savas prasmes aktiermākslā slīpējuši no trešās ceturtās klases, kas ļāvis viņiem pakāpeniski profesionāli izaugt. Patlaban aktieri, piemēram, sanākot tikai uz vienu lugu jeb projektu. Ne tāpēc, ka nepatiktu teātris, jauniešiem vienkārši neesot laika. «Kāds puisis tā arī noteica, ka vienu gadu viņš dziedās korī, vienu – dejos un vienu – spēlēs teātri!» šodienas vaibstus raksturo režisore. Tomēr ne visi ir tik steidzīgi. Piemēram, ģimnāzists Viktors Roze ar nelielu pārtraukumu teātri spēlē no 7. klases un ir piedalījies vairākos iestudējumos. «Sāku spēlēt, jo tajā laikā teātris bija modē. Iegūstu labu pieredzi. Savulaik dziedāju arī korī, bet atšķirībā no tā man patīk, ka teātrī visi ir pazīstami. Varam aprunāties,» ieguvumus min Viktors. Savukārt Jānis Pampe uz mēģinājumiem pat dodas no Rīgas, kur pēc 9. klases beigšanas patlaban mācās. Viņš teātri sācis spēlēt jau Jelgavas 4. pamatskolā un vēlas to turpināt, jo aktiermākslā ieguldīts liels darbs, ir zināmi cilvēki un patīk.Gatavojas skatei un festivālamKatru mācību gadu «Reverss» iestudē vienu izrādi. Izņēmums bija tikai 2007. gads, kad, īstenojot starptautisku projektu ar Franciju, kurš tomēr nenotika, līdztekus lugai «Svešais» teātris apguva arī Moljēra «Iedomu slimnieku». «Kaut ko tādu nebiju darījusi!» smej režisore, piebilzdama, ka steiga gan izrādē ienesot savas korekcijas, piemēram, īsinātus tekstus. Tā gadījies arī pērn ar Šekspīra lugu «Liela brēka, maza vilna», kuru turklāt nācies izrādīt klasē, jo lielā zāle bija «atdota» dziesmu svētkiem. Patlaban skolas teātris cītīgi gatavojas lugas «Emīls un Berlīnes zēni» pirmizrādei, kas notiks 9. martā. Vienlaikus tā būs skates pirmā kārta. Ja ģimnāzisti izturēs šo un arī zonālo skati Dobelē, viņi startēs 4. skolu jauniešu amatierteātru festivālā «Kustības turpinājums» jūlijā Rīgā. Tāpēc, lai sarautu, netiks smādētas arī dažas brīvdienas, kad «Reverss» mēģinās no agra rīta līdz vakaram. Taču ne jau sacensība teātra mākslā esot galvenais. «Gribu saviem skolēniem iemācīt sevis apzināšanos un izpratni!» atklāj I.Vazdiķe.
