Jelgavas pilsētas un novada skolotāji Izraēlā mācās, kā skolēniem stāstīt par holokaustu.
«No malas, iespējams, kādam šķiet: «Holokausts? Nu un kas!? Latvieši arī tika deportēti, cik daudz krievu nekļuva par staļinisma upuriem, armēņus iznīcināja!» Tomēr, atrodoties Izraēlā, priekšstats, kāpēc holokausts vēl joprojām cilvēces vēsturē ir tik sāpīgs jautājums, par ko runāt, raudāt un atcerēties, kļuva dzīvāks,» tā pēc nedēļu ilga holokausta muzeja «Yad Vashem» internacionālās skolas semināra secina Jelgavas Vēstures skolotāju metodiskās apvienības vadītāja Jeļena Rjazanceva. Pedagoģe turp devās kopā ar vēl astoņiem vēstures skolotājiem no Valsts, Spīdolas un 1. ģimnāzijas, 5. un 6. vidusskolas, Vakara (maiņu) vidusskolas, 2. pamatskolas, kā arī diviem novada pedagogiem no Līvbērzes un Kalnciema vidusskolas. Ceļa izdevumus pilsētas skolotājiem sedza Jelgavas pašvaldība.Mācībām gatavojās gaduInterese par holokaustu un tā mācīšanu skolā Jelgavas pedagogiem nav nejauša. «Mēs, vēstures skolotāji, vispār esam aktīva publika. Latvijā, piemēram, darbojas Vēstures skolotāju biedrība, kurā cits citu labi pazīstam. Tāpēc par holokaustu sākām domāt un mācīties, tiklīdz valstī parādījās pirmās programmas un skolotājiem tika organizēti semināri. Tos rīkojusi arī Ārlietu ministrija un eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga,» stāsta J.Rjazanceva. Mācības Izraēlā, kas notika no 5. līdz 13. februārim, organizēja Valsts izglītības satura centra speciāliste Dace Saleniece, kura savulaik strādājusi tieši ar vēstures satura jautājumiem. «Pērn ar licencētu kursu programmu par holokaustu uzaicinājām Daci uz Jelgavu, kur viņa paziņoja – ja izdosies šo jautājumu risināt, skolotāji, kuri būs piedalījušies seminārā un izpildījuši mājas darbu, tiks aicināti piedalīties mācībās Izraēlā. Interese visiem bija liela. Septembrī notika vēl viens seminārs Rīgā, pēc kura izveidojās 20 cilvēku grupa, kas arī devās uz Izraēlu,» ceļojuma priekšvēsturi atklāj pedagoģe.Nemanīja upura sindromu«Yad Vashem» holokausta muzeja internacionālā skola Jeruzalemē pastāv jau vairākus gadu desmitus. Sākumā tā pulcējusi starptautiskas grupas, kurām par vienu no melnākajiem brīžiem cilvēces vēsturē, kad tika iznīcināti aptuveni seši miljoni ebreju, mācīts angļu valodā. Vēlāk nolemts seminārus piedāvāt valstīm atsevišķi, lietojot tādu mācībvalodu, kādā iespējams piesaistīt pasniedzējus. Grupa no Latvijas izvēlējusies krievu valodu, tāpēc pasniedzēji lielākoties bijuši emigranti no bijušās PSRS.«Tās bija septiņas ļoti piesātinātas dienas no pulksten 8 līdz 17.30. Lektori, zinātņu doktori un savu jomu smalki pārzinoši speciālisti mums vadīja nodarbības, kurās iepazīstināja ar dažādiem jautājumiem, sākot no Izraēlas senās vēstures līdz mūsdienām. Pat ekskursijas bija ļoti mērķtiecīgas, pieskaņotas semināra tēmai,» teic J.Rjazanceva.Padziļināts priekšstats par ebreju tautas vēsturi, mentalitāti un tās lielāko traģēdiju – holokaustu – bija viens no galvenajiem semināra ieguvumiem, min Jelgavas Vēstures skolotāju metodiskās apvienības vadītāja. Taču uzrunājušas arī citas lietas.«Mums vajadzētu mācīties no viņiem patriotismu. Satikām emigrantu, kurš dzīvojis Daugavpilī un studējis Latvijas Universitātē. Viņš ar lielu mīlestību atcerējās Rīgu, bet, kad runāja par Izraēlu, uzreiz varēja just stingri patriotisku nostāju. Runājot par holokaustu, nevarēja just upura sindromu, ko bieži var manīt latviešos. Tas nav mans izgudrojums. To min arī kolēģi vēsturnieki, ka mums jābeidz sevi pasniegt kā upurus, jo Latvijas vēsturē ir arī daudz skaistu lappušu. Ebreji vairāk jautā – kāpēc? Kas noveda pie tā, ka Hitleram radās ideja noslaucīt viņus no zemes virsas? Pārsteidz arī ebreju optimisms: jā, mūsu vēl nav tik daudz, cik pirms Otrā pasaules kara, bet būsim!» iespaidos dalās J.Rjazanceva.Klausās ar asarām acīsHolokausta jautājums skolā Latvijā tiek aplūkots pasaules vēstures kontekstā. Tas paliek skolotāja ziņā, cik lielu uzmanību viņš tam veltīs. «Mums dotas vien trīs četras stundas, lai runātu par Latviju Otrā pasaules kara laikā. Ja man jāizšķiras, vai tajās aplūkot deportācijas vai holokaustu, svaru kausu tomēr nosvēršu par labu deportācijām,» stāsta vēstures skolotāja, būdama pārliecināta, ka noteikti bērni jāmāca arī par ebreju tautas un visas cilvēces traģēdiju, jo tas vairo toleranci.«Rādīju skolēniem fotogrāfijas, kurās attēlots piemineklis «Vectēvam». Kara laikā šis vīrs negāja slēpties kopā ar pārējiem pieaugušajiem. Viņš palika pie mazajiem bērniem, kurus neņēma līdzi, lai viņi ar savu raudāšanu nenodotu pārējos. Viens no šiem bērniem arī uzcēla vectēvam pieminekli. Skolēni to klausījās ar asarām acīs. Tāpēc vajag runāt par holokaustu, bet tas nenozīmē, ka tikai par to,» pārliecināta J.Rjazanceva. ViedoklisAlvils Apsītis, Kalnciema vidusskolas vēstures skolotājs Mācībās Izraēlā ieguvu pietiekami daudz darbam noderīgas informācijas. Īpaši par patriotisko audzināšanu. Mācot savas valsts vēsturi, ebreji liek akcentu uz pagātni, kā viss notika un kā mēs to pārvarējām, bet ar domu, ko darīt, lai tas neatkārtotos. Jāizdara secinājumi un jādzīvo tālāk! Jauniešiem šī informācija netiek pasniegta tik daudz faktu un skaidrošanas veidā, kā mums tas ierasts, bet ļaujot viņiem pašiem nonākt pie secinājumiem caur jūtām un emocijām.Iekļaut mācību procesā visu, ko uzzinājām, gan nevaram atļauties, jo holokausta mācīšanai atvēlēts ļoti maz laika. Būs jāmēģina kaut ko upurēt. Deportācijas un holokausts ir diezgan tuvas tēmas. Iespējams, varēs to vairāk apvienot. Uzziņai Holokausts (no grieķu valodas – vissadedzināmais upuris) ir genocīda paveids, masveida ebreju iznīcināšana, ko Otrajā pasaules karā (1939 – 1945) veica nacisti. Ebreju valodā holokaustu dēvē par «šoah», kas nozīmē – katastrofa. Holokaustā nogalināti aptuveni seši miljoni Eiropas ebreju.
