Diena, kuru pasaulei atnes Lieldienu rīts, dabas rimtajā un noteiktajā kārtībā nav īpaši iezīmēta.
Diena, kuru pasaulei atnes Lieldienu rīts, dabas rimtajā un noteiktajā kārtībā nav īpaši iezīmēta. Tā var paiet mums garām arī nepamanīta. Lai ieraudzītu tās noteikto atšķirību un patieso lielumu, cilvēkam pašam ir jātop sirdī un domās atvērtam: dzīve jāuzlūko ne tik vien tās dabīgo norišu ritumā, bet arī cenšoties ieraudzīt savas dzīves un dzīvības vietu pārlaicīgajā, šīs dienas robežām un katra atsevišķa cilvēka zemes dzīves robežām pāri ejošajā Dieva mūžībā.
Lūkas Evaņģēlijā mēs varam lasīt kādu līdzību, ko Jēzus stāsta saviem mācekļiem:
«Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ikdienas kārumā un līksmībā. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts vātīm un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis.
Bet gadījās, ka nabagais nomira – un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika aprakts. Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī.
Tad viņš sauca stiprā balsī:
–Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šais liesmās!
Bet Ābrahāms teica: – Piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars – ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas. Turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums.
Bet tas teica: – Tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu! Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā.
Bet Ābrahāms atbildēja:
– Tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa.
Bet tas sacīja: – Nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos.
Bet Ābrahāms viņam sacīja:
– Ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām.»
Šajos vārdos nav tieši aprakstīts pats Lieldienu notikums– augšāmcelšanās no mirušajiem –, bet, sakot šo līdzību, Jēzus it kā dod mums iespēju ieskatīties laiku un telpu šķeļošā pasaules šķērsgriezumā.
Iesākumā varam lasīt par mums ļoti pazīstamām lietām: par mūsu šodienas dzīvi šai pasaulē, kur ir gan bagātie, gan nabagie, gan tie, kuri dzīvo kārībās un kuri meklē arvien jaunus baudas avotus un kuriem nekad nav gana, gan tie, kuri ir priecīgi, ar pateicību pieņemot katru mazumiņu, ko dzīve tiem dod, kaut arī dažkārt tā dod tik maz. Varam lasīt par šo pasauli, no kuras visiem agrāk vai vēlāk ir jāaiziet, jāmirst. Jēzus teiktie vārdi īsi un precīzi raksturo pasauli, kuru arī mēs, šķiet, tik labi zinām un pazīstam līdz pat nāves robežai.
Jēzus stāstījums pie šīs robežas nebeidzas. Lietojot saviem klausītājiem pazīstamu simbolu valodu, Viņš atklāj pazīstamās esības citu, mūsu acīm neredzamu, daļu, norādot arī, cik cieši cilvēka dzīvē šīs daļas ir savstarpēji saistītas. Mums apslēptā realitāte un mūsu dzīve un dzīvība tajā ir tieši izrietoša no mūsu šodienas dzīves. Tas, protams, liek mums pārdomāt, kāda tad ir mūsu pašreizējā dzīve, un, ja kritiski to uzlūkojam, tad jāatzīst, ka visi esam grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības. Vai tad ir kāda iespēja piedzīvot šai nākamajā realitātē labu un svētīgu savas dzīvības turpinājumu? Pastāvot tikai pašiem savā spēkā, tas nav iespējams.
Bet viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara pār pasauli – mūsu ticība. Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību, un šī dzīvība ir Viņa Dēlā.
Patiesi, Jēzus ir nācis šai pasaulē, ne tikai lai pastāstītu par nākamās esības patiesu realitāti, bet lai pats kļūtu priekš mums par tās durvīm, pa kurām izejot un ieejot, varam sasniegt Dieva patiesības pilnu mūžīgu dzīvību.
Viņa ciešanas, krusts un nāve vainagojas ar augšāmcelšanos un dzīvību, un tas ir arī mūsu dzīves cerības lielās dienas rīts. Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvību. Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.
Mēs Viņu varam pieņemt vai nepieņemt, varam Viņam sekot vai no viņa novērsties, mēs varam izdarīt savu izvēli un to arī katrs darām, bet esība no tā nemainīsies. Mainīties var mūsu vieta esībā. Dievs mums piedāvā to labāko – gaismas un mīlestības pilnu Lielās dienas rītu.
