«Neesmu ne ārste, ne juriste, ne arī grāvi protu izrakt,» par savu februārī Latvijas Universitātē iegūto humanitāro zinātņu bakalaura grādu Āzijas studijās teic jelgavniece Agnese Āboliņa. Patlaban viņai, kā pati saka, ir ne tik rožains pārdomu laiks, kurā jāatrod atbilde uz jautājumu – ko darīt tālāk? Augstskola devusi vielu personības izaugsmei, taču iespējas darba tirgū ir kas cits. Pirms trim gadiem «Ziņas» intervēja Valsts ģimnāzijas absolventi Agnesi Āboliņu, kas 2006. gadā sasniedza labāko rezultātu pilsētā vidusskolas izlaiduma eksāmenos. Būdama matemātikas klases skolniece, Agnese desmitniekus jeb atzīmi «ļoti izcili» saņēma ne tikai matemātikā, bet arī latviešu un angļu valodā, ģeogrāfijā un vēsturē. Izvēle bijusi diezgan sapņainaPārvarot ievērojamu konkursu, apdāvinātā meitene iestājās Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultātē (tā pārtapusi par Humanitāro zinātņu fakultāti). Augstskolā viņa divarpus gadu studēja japāņu valodu, bez tam arī Āzijas vēsturi, literatūru, reliģijas un citus humanitāros priekšmetus. Klausījusies Japānas vieslektoru, kā arī atzītu mūsu mācību spēku lekcijas. «Personības izaugsmei tas viss bija ļoti interesanti un jauki. Taču es īsti nesaprotu, ko Latvijā iesākt divsimt ik gadu universitātē uzņemtajiem Āzijas speciālistiem!» saka Agnese. Ekonomiskās lejupslīdes gados studentu uzņemšana šajās studijās samazinājusies, bet 2006. gadā, kad universitātē stājās Agnese, japāņu valodā vien uzņemti sešdesmit studentu. Kopējais budžeta vietu skaits Āzijas studijās bijis 15, šogad, kā paskaidroja Humanitāro zinātņu fakultātē, varētu būt tikai pieci. Tomēr paliek jautājums, cik lietderīgs ir šā studiju virziena masveida piedāvājums jauniešiem. «No maniem studiju biedriem ļoti reti kurš tālāk iet šajā virzienā. Seši septiņi aizbraukuši uz Japānu. Tie varbūt kļūs par tulkiem vai arī citādi saistīs savu profesiju un karjeru ar šo zemi, bet lielais vairums absolventu, droši vien arī es, – nē,» teic Agnese. Meitene atzīst, ka studiju programmas izvēle tūlīt pēc vidusskolas bijusi diezgan sapņaina, bez konkrēta mērķa. Tagad pēc bakalaura grāda iegūšanas neesot tādas padarīta darba izjūtas, kā tas bija, saņemot vidusskolas diplomu. Līdzīgi esot daudziem studentiem, īpaši tajās studiju programmās, kur lekcijas notiek divas trīs reizes nedēļā un arī tad ne pilnu dienu. Agnesei studiju slodze, sevišķi noslēgumā, bijusi pamatīga. Bakalaura darbā viņa pētījusi hikikomori parādību Japānas jauniešu vidū. Tā japāņi apzīmē atkāpšanos no tradicionālajām vērtībām, sociālo pašizolēšanos – nestrādāšanu, nemācīšanos, ģimenes neveidošanu, dzīvošanu vecākiem «uz kakla». Pēdējā laikā hikikomori problēma aktualizējusies, par to biežāk raksta japāņu prese. Taču jaunajai bakalaurei nav skaidrības, kam šis viņas pētījums tagad noderētu. Visā studiju laikā Moderno valodu fakultātes studentiem nav bijusi neviena obligātā prakse, kas neviļus liek domāt, ka augstskola bijusi tikai augstskolas pēc. Agnese spriež, ka šajā jomā augstākā izglītība būtu jāreformē. Vēlme pelnīt godīgiJapāņu valodas studijas Agnese pagaidām neturpina. Viņa apzinās, ka iegūtās zināšanas, valodu nelietojot, ģeometriskā progresijā zūd. Taču šajā brīdī viņa vispirms vēlas saprast, ko darīt tālāk. «Ja es turpināšu iet tajā pašā virzienā vai arī sākšu kaut ko jaunu, man gribas vairāk pragmatiskas pārliecības, ka iegūtās zināšanas ir praktiski izmantojamas. Intereses, protams, kā lielākajai daļai man apkārtesošo cilvēku ir gana plašas, bet daļa no problēmas saknes droši vien slēpjas apstāklī, ka grūti izvēlēties to vienu jomu, kura ne tikai patiktu, bet vēl jo svarīgāk – padotos tādā līmenī, kas būtu konkurētspējīgs un godīgi spētu sniegt pozitīvu atdevi lielākai vai mazākai sabiedrības daļai,» teic Agnese. Ar tēva, vectēva un vecvectēva padomuAgneses tēvs diplomēts meliorators Jānis Āboliņš, kurš darbojas ar degvielas uzpildes staciju apkalpošanu saistītā biznesā, atzīst, ka patlaban jauniešiem grūti atrast darbu. Vectēvs inženieris Valdis Āboliņš spriež, ka Latvijā kā mazā valstī augstskolās jauniešiem vajadzētu dot pēc iespējas plašāk izmantojamas zināšanas. Tas, viņaprāt, varētu uzlabot iespējas vajadzības gadījumā mainīt darbu, pielāgoties jauniem apstākļiem. Āboliņiem rados ir japāņu valodas tulks Juris Alksnis, kas šo valodu apguva pašmācībā un divdesmit piecus gadus Latvijas Zinātņu akadēmijas vajadzībām tulkoja japāņu tehnisko literatūru. Tas gan bija vēl padomju laikos.Agnese stāsta, ka ieklausās ģimenē sniegtajos padomos. Viņa ir ņēmusies sakārtot un atdzīvināt vecvectēva – izcilā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas profesora, enerģētiķa un siltumtehniķa Jāņa Āboliņa (1906 – 1990) – grāmatas, publikācijas un citus dokumentus, kurus ilgāku laiku neviens nebija pārcilājis. Mazmazmeitai šķiet, ka viņa pat atceras, kā divu gadu vecumā, vecvectēvam klēpī sēžot, zīmējusi. Lasot viņa rakstus, meitene sastopot gudro, uz nākotni vērsto dzīves skatījumu. Agnese atzīst, ka, iespējams, no vecvectēva mantojusi pārliecību, ka savs pielietojums jāatrod Latvijā. Otrā pasaules kara laikā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas pasniedzējs J.Āboliņš ar savu tolaik četru bērnu ģimeni izbēga no vilciena, ar kuru nacisti bija nolēmuši viņu izvest uz Vāciju. Šī leģenda no dzimtas vēstures liek viņai domāt par to, ka pat vissmagākajos apstākļos jācīnās par savas tautas interesēm. Patlaban atpūtas un pārdomu laikā dzīvojot pie vecvecākiem Ozolniekos, Agnese baro mājas pagalmā nākošās stirnas, no kurām viena iesaukta par Saulcerīti, un gūst spēku dabā. ViedoklisKlases audzinātāja Biruta Brente Ļoti kārtīga, ļoti darbspējīga meitene. Atceros, ka angļu valodā Agnese 10. klasē varēja pildīt 12. klases darbus. Loģiska, labvēlīga pret klasesbiedriem. Dažs izcilnieks ir reizēm ietiepīgs, augstprātīgs, Agnese nekad tāda nebija. Manuprāt, viņa ļoti apzināti gāja uz valodu studēšanu. Es biju domājusi, ka Āzijas studiju virziens ir ļoti perspektīvs, bet var jau būt, ka tik vienkārši nav. Tagad vēl viena mūsu meitene aizgāja studēt arābu valodu.
