Tuvojas finišam privatizācijas process kā pilsētās, tā laukos. Arī valsts noteiktais privatizācijas sertifikātu izmantošanas termiņš nav aiz kalniem.
Tuvojas finišam privatizācijas process kā pilsētās, tā laukos. Arī valsts noteiktais privatizācijas sertifikātu izmantošanas termiņš nav aiz kalniem.
Pēdējā laikā gan masu informācijas līdzekļos, gan prominentu personu intervijās tiek aktualizēts jautājums par privatizācijas sertifikātu iespējamo vai neiespējamo izmantošanu dzīvokļu un pēdējo lielo valsts uzņēmumu privatizācijā līdz valdības noteiktajam termiņam – 1999. gada 31. decembrim. Taču par zemes kompensācijas sertifikātiem valda nomācošs klusums. Ņemot vērā jautājuma kutelīgumu, šāds tabu neizraisa izbrīnu, jo labākais veids, kā iziet no situācijas, ir patieso stāvokli noklusēt vai ignorēt kā neesošu. Būtība ir tāda, ka zemes kompensācijas sertifikāti pēc sava satura un tiesiskā statusa principiāli atšķiras no privatizācijas sertifikātiem.
Privatizācijas sertifikāti ir valsts izlaisti un iedzīvotājiem formāli piešķirti vērtspapīri par nodzīvotajiem gadiem, kas it kā daļēji kompensē padomju laikā nopelnīto, bet nesaņemto valsts īpašuma daļu. Nav precīzi zināms, vai izsniegto privatizācijas sertifikātu daudzums sedzas ar reāli privatizējamu valsts mantu, jo sākumā nav veikta rūpīga valsts īpašuma inventarizācija. Līdz ar to privatizācijas sertifikāti jau to izlaišanas brīdī bija visai apšaubāmas raudzes vērtspapīri. Tos varēja piešķirt un varēja nepiešķirt. Tos varēja iedot vairāk vai mazāk. Šo sertifikātu vērtības un daudzuma limitam nav stingri noteikta objektīva kritērija. Faktiski tas ir valsts dāvinājums iedzīvotājiem.
Tā kā Civillikums pieļauj brīvas manipulācijas ar dāvinājumu, tad valsts darbība, atceļot garantijas šādiem vērtspapīriem, t.i., iespēju dzēst ar naudu valsts mantas privatizācijā neizlietotos vai neizlietojamos sertifikātus ir morāli nosodāma, bet nav tiesiski nelikumīga. Noņemot garantijas, valsts radīja nevienādus konkurences nosacījumus tā sauktajā sertifikātu «brīvajā» tirgū starp sertifikātu īpašniekiem un sertifikātu pakešu uzpircējiem, ļaujot pēdējiem neierobežoti diktēt savus tirgus noteikumus. Tieši šā
iemesla dēļ privatizācijas sertifikāti kļuva par efektīvu līdzekli ātrai un bezceremoniālai jaunbagātnieku slāņa radīšanai uz tautas nabadzības rēķina.
Zemes kompensācijas sertifikāti sedz reāli eksistējošus Latvijas Republikas pilsoņu privātīpašumus, kas nav nedz uzdāvināti, nedz formāli piešķirti. Tie ir likumīgi mantoti dzimtas īpašumi, kas pirmoreiz tika ekspropriēti padomju režīma laikā, bet tagad faktiski tiek atsavināti otrreiz dažādu iemeslu dēļ (likuma ierobežojumi, zemes komisiju manipulācijas, nespēja zemi apsaimniekot).
Tā kā valsts ir deklarējusi vispārēju īpašuma tiesību atjaunošanu, kā arī privātīpašuma neaizskaramību un līdztiesību neatkarīgi no īpašnieka vai mantinieka šķiras un mantiskā vai sabiedriskā stāvokļa, tad likumīgi mantoto zemes īpašumu pārņemšana valsts pārziņā kvalificējama kā pirkšanas – pārdošanas akts ar visām no tā izrietošajām sekām.
Tā kā valsts ir trūcīga, tā kompensē pārņemto īpašumu ar sertifikātiem, kas, ievērojot Civillikuma prasības, pakāpeniski sedzami ar naudu atbilstīgi īpašuma vērtībai pirkšanas brīdī, līgumā noteiktajā termiņā.
Ignorējot Civillikuma pamatprincipus, valsts ir:
1) atteikusi zemes kompensācijas sertifikātu dzēšanu naudā aptuveni 90 procentiem īpašnieku;
2) šādas rīcības rezultātā pārvērtusi zemes kompensācijas sertifikātus par «brīvā» tirgus makulatūru to īpašniekiem, bet par vieglas iedzīvošanās zelta āderi šo sertifikātu pakešu uzpircējiem, tātad nepārprotami lobējusi pēdējos. Šādā situācijā pilnīgi neētiska ir kompensācijas sertifikātu izmantošanas termiņa strikta noteikšana līdz 1999. gada 31.decembrim. Sertifikātu īpašnieks tiek dzīts kā kaujams vērsis uz toreadora zobena. Ja viņiem nav iespēju ar šiem sertifikātiem privatizēt ekvivalentu īpašumu, atliek atdot uzpircējam par 5 procentiem no nominālvērtības vai vēl bezcerīgāk ieguldīt akcijās par izsoles cenu.
Pēc Ekonomikas ministrijas Privatizācijas departamenta datiem, līdz 1999.gada 1.janvārim par lauku apvidus zemi piešķirti vairāk nekā 4 milj. kompensācijas sertifikātu 69,6 tūkst. īpašnieku un mantinieku par kopējo summu Ls 112,6 milj.. Atbilstīgi likumam «Par zemes privatizāciju lauku apvidos» un Ministru kabineta noteikumiem Nr. 187 pieņemti pašvaldību lēmumi par 596429 zemes kompensācijas sertifikātu dzēšanu, izmaksājot naudā 7719 personām par kopējo summu Ls 16,7 milj.. Ārpus valsts garantijām palikuši 61,88 tūkst. zemes kompensācijas sertifikātu īpašnieku jeb 89 procenti no kopējā skaita! Līdz ar to iepriekš minētais likums sadala zemes kompensācijas sertifikātu īpašniekus divās kastās līdzīgi kā Amerikas dienvidu štatu iedzīvotājus pirms verdzības atcelšanas. Augstākajai kastai – mazākumam (ap 11 procentu) – valsts garantē Civillikuma principu izpildi un privātīpašuma vērtības atlīdzību 100 procentu apmērā, zemākajai kastai – vairākumam (ap 89 procentu) – nekādu garantiju nav. uz tiem Civillikums neattiecas, un tie bez ceremonijām tiek atdoti «brīvā» tirgus linča tiesai.
Neapšaubāmi, vispirms šo garantiju izpilde pienākas tiešajiem zemes īpašniekiem un represētajiem mantiniekiem. Taču tas nenozīmē, ka pārējos var vienkārši ignorēt, rupji pārkāpjot privātīpašuma vienlīdzības un valsts Civillikuma pamatprincipus.
Sertifikātu brīvais tirgus bez valsts garantijām ir fikcija un liela mēroga krāpšana. Jau pats formulējums – sertifikātu ieguldīšana uzņēmuma akcijās – attiecināts uz sertifikātu tiešajiem īpašniekiem, kuri nav attiecīgo uzņēmumu darbinieki, izklausās pēc ņirgāšanās. Apskatīsim konkrētu piemēru.
Par 1 ha vidējas kvalitātes zemes tika piešķirti aptuveni 5 sertifikāti, kam naudas izteiksmē atbilst Ls 140. Publiskajā piedāvājumā par šādu summu varēja iegādāties 4 «Ventspils naftas» akcijas par Ls 35 gabalā. Šo akciju pašreizējais tirgus kurss ir apmēram Ls 0,7 par akciju, kas ir tikai 2,5 procenti no ieguldītās summas. Pēc provizoriskām ziņām, par 1998.gadu paredzēts
izmaksāt dividendēs Ls 0,07 par vienu akciju. Ar šādiem nosacījumiem sertifikātu īpašnieks, kurš iegādājies «Ventspils naftas» akcijas par Ls 35 gabalā, varētu atpelnīt savu ieguldījumu pēc 500 gadiem (35:0,07).
Ir jābūt patiešām izcilai iztēlei, lai to nosauktu par sertifikātu ieguldīšanu akcijās. Patiesībā tā ir šo sertifikātu iemešana papīrgrozā. Protams, pavisam citādā situācijā ir sertifikātu pakešu uzpircēji, kas, maksājot par tiem 2,5 līdz 5 procentus no nominālvērtības, iegūst uzņēmumu akcijas par nominālcenu, t.i., 20 līdz 30 reižu lētāk nekā sertifikātu īpašnieki.
Secinājums: valsts morālais un tiesiskais pienākums ir izlabot savas nekorektās rīcības sekas.
To var panākt, pirmkārt, garantējot visu to kompensācijas sertifikātu dzēšanu naudā, kas vēl nav dzēsti ar valsts naudu vai mantu atbilstīgi nominālvērtībai, otrkārt, piedāvājot kompensācijas sertifikātu īpašniekiem iespēju iegādāties pēdējo privatizējamo stabilo valsts uzņēmumu akcijas nevis par izsoles cenu, bet par nominālvērtību.
Es redzu šādu šā delikātā jautājuma risinājuma scenāriju:
1. Kompensācijas sertifikātu īpašnieki pārtrauc jebkādu tirdzniecību ar šiem sertifikātiem, kamēr valsts nedeklarē garantijas attiecībā uz to dzēšanu naudā vai nomaiņu ar valsts garantētām obligācijām.
2. Kompensācijas sertifikātu īpašnieku pārstāvji iesniedz Saeimā petīciju ar prasību pārskatīt likuma «Par zemes privatizāciju lauku apvidos» 12. pantu, kas pašreizējā redakcijā diskriminē 61,88 tūkst. Latvijas Republikas pilsoņu.
3. Saeima pārskata minētā likuma 12. pantu un iekļauj tajā normu, kas paredz visu likumīgo zemes mantinieku īpašumā esošo zemes kompensācijas sertifikātu, kas nav dzēsti ar valsts naudu vai mantu atbilstīgi nominālvērtībai, pakāpenisku dzēšanu, izmaksājot naudā līdz 2010. gadam. Manuprāt, tas ir reāls un valsts iespējām atbilstošs termiņš.
4. Ministru kabinets, ņemot vērā likuma «Par zemes privatizāciju lauku apvidos» labojumu, izstrādā jaunus noteikumus par zemes kompensācijas sertifikātu dzēšanas kārtību un secību.
Gribas cerēt, ka 7. Saeima sasniegs tādu brieduma un atbildības pakāpi, kas ļaus objektīvi izvērtēt un novērst iepriekšējo divu Saeimu pieredzes trūkuma, nekonsekvences, nepārdomātās vieglprātības u.c. faktoru iespaidā izdarītās kļūdas, pirmām kārtām pret savas valsts pilsoņiem. Tas būtu 7. Saeimas goda pienākums, ieejot valsts vēsturē.
«Latvieti, nepadodies»! Es šajā lozungā ielieku mazliet savādāku saturu nekā tā autori. Latvieti, neesi inerts, gļēvs un viegli apvārdojams! Negaidi, ka tev kas tiks pasniegts uz paplātes! Visu, ko tu iegūsi, tu iegūsi ar cīņu! Pašlaik tev mazāk bīstams ir pilsonis krievs, nekā tāds latvietis, kam ir zems morāli ētiskais slieksnis, bet augsta varas un materiālās labklājības kāre!
