Par spīti vecāku sākotnējiem centieniem atrunāt no saimniekošanas laukos, Juris Razživins Zaļenieku pagastā strauji attīstījis augkopības saimniecību.
Pirms pāris mēnešiem janvāra vidū Jelgavas pilī konkursa «Senču aicinājums» noslēguma ceremonijā zemnieki no visas valsts cēlās kājās, lai ar skaļiem aplausiem suminātu Latvijas lauksaimniecības nākotni – mērķtiecīgus un neatlaidīgus jauniešus, kas savu nākotni saista ar saimniekošanu laukos. 29 jauno zemnieku vidū bija arī Zaļenieku saimniecības «Jaunlejnieki» īpašnieks Juris Razživins, kurš saņēma ne tikai vecāko kolēģu sveicienus, bet arī Latvijas Jauno zemnieku kluba balvu «Par uzņēmību, degsmi un sparu, mērķtiecīgi darbojoties savā jomā un attīstot Latvijas lauksaimniecību». Vakar biedrības «Zemnieku saeima» kongresā kājās cēlās viņš pats, lai sveiktu atkārtoti ievēlēto nevalstiskās organizācijas vadītāju Juri Lazdiņu. «Gribas, lai maksājumi mūsu zemniekiem kļūtu taisnīgāki,» viņš sarunā ar «Ziņām» atkārto tik daudzkārt dzirdēto frāzi. Tāpēc par savu pienākumu uzskata ne tikai praktisku saimniekošanu laukos, bet arī sabiedriskas aktivitātes, lai nepaliktu malā laikā, kad lauksaimniecības politikā tiek pieņemti nozīmīgi lēmumi. No 15 līdz 200 hektāriemZemnieku saimniecību «Jaunlejnieki» Juris Razživins oficiāli nodibināja tikai pirms nepilniem diviem gadiem 2009. gada vasarā. Uz to pamudināja vēlme izmantot iespēju kā jaunajam lauksaimniekam startēt saimniecību modernizācijas programmā, saņemot 35 procentu atbalstu traktora iegādei. Tagad lauksaimniecības darbos dodas par nepilniem simt tūkstošiem eiro gādāts «John Deer», vēl ar ES atbalstu pērn tikts pie jaunas sējmašīnas. Visu tehniku zemnieks sarūpējis pats, un vasarā kulšanas laikā ar jauno kombainu var pat sniegt tā sauktos ārpakalpojumus kaimiņu zemniekiem. Taču pavisam nopietni augkopībai Juris pievērsies 2005. gadā, kad jau gadu bija studējis lauksaimniecības inženierzinātni Latvijas Lauksaimniecības universitātes Tehniskajā fakultātē un reģistrēja piemājas saimniecību. Zemes lietas gan viņam nebija svešas arī līdz tam, jo vecāki – Zaļenieku arodvidusskolas pasniedzējs Aleksandrs un pagasta pamatskolas skolotāja Ligita – teju vai hobija līmenī saimniekoja 15 hektāros zemes. «Tehnikas sākumā nekādas īpašās nebija, bet, tā kā man šīs lietas patīk un lauksaimniecību arī studēju, nolēmu tam pievērsties nopietni,» stāsta zemnieks. Lai gan sarunas gaitā drīz vien atzīs, ka «nekur neviena brīva gabaliņa nav», dažu gadu laikā apsaimniekotās platības pērkot un nomājot viņam izdevies palielināt līdz teju 200 hektāriem. Tā kā brīva zeme Jelgavas novadā ir deficīts, «Jaunlejnieku» platības «ir diezgan izmētātas ne tikai Zaļenieku, bet arī Svētes pagastā». Gandarīts par ražām «Jaunlejnieki» strādā pamatā ar divām augkopības kultūrām – ziemas rapši un ziemas kvieši. «Šogad būs arī vasaras kvieši, jo pagājušais rudens bija slapjš, laukus vienkārši nevarēja apsēt,» saka Juris. Pagājusī sezona kopumā bijusi ļoti smaga, sevišķi pavasaris un kulšanas laiks. Gada pirmajā pusē no deviņdesmit ziemas rapšu hektāriem ap septiņdesmit nācās pārsēt, jo izsala. Tad sēja vasaras kviešus. Iznīkušo rapšu dēļ nācās atmest arī domu par dalību kooperatīva «Latraps» rīkotajā konkursā «Zelta rapsis», kur pirmos divus gadus veiksmīgi startēts. «Savukārt rudenī kombains visu laiku grima nost, rapši it kā gatavi, jākuļ nost, bet uz lauka uzbraukt nevar,» viņš iezīmē zemnieku atkarību no laikapstākļiem. Taču sūdzēties par ražu zemnieks negrasās – no kviešu laukiem iekultas vidēji piecas tonnas, bet katrs rapšu hektārs devis ap trim tonnām sēkliņu, kaut arī dažos laukos veldres dēļ bijuši lieli zudumi. Visa raža nonāk kooperatīvā «Latraps», un sadarbību ar to lauksaimnieks tikai slavē. Pagājusī vasara un rudens pierādījis, ka lauku apstrādei valsts atvēlētie bezakcīzes simt litri dīzeļdegvielas tiešām ir nepieciešami. «Muļļājoties pa slapjajiem laukiem, degviela ļoti daudz aizgāja.» Tagad pirmie darbi būs minerālmēslu kliedēšana, kas sāksies, tiklīdz nokusīs sniegs un uz laukiem varēs uzbraukt ar traktoru. Pērn pirmie «Jaunlejnieku» rapši un kvieši tika piebaroti jau 26. martā. Šogad mēslojumu gaida ziemas kvieši nepilnos simt hektāros un piecdesmit hektāri rapšu, bet aprīlī ar vasarājiem apsēs atlikušos četrdesmit hektārus. «Rapši izskatās ļoti smuki, arī kvieši ir normāli,» teic J.Razživins. Vēl gan gavilēt esot pāragri, jo šī ziema spītējusi ar īpatnībām – augsne zem sniega segas vēl nebija sasalusi, augos notika dzīvības procesi, tādēļ ziemāji varēja noslāpt vai izsust. Pēc tam savukārt nepatīkams bijis lielais sals. «Ir jau brūngani tie lauki, barības vielu trūkst, tāpēc jācenšas pēc iespējas agrāk tikt virsū.» Traktorā uz RīguBūdams «Zemnieku saeimas» biedrs, Juris Razživins par galvenajiem ieguvumiem, esot nevalstiskā organizācijā, sauc iespēju saņemt aktuālu informāciju par nozares jaunumiem, kā arī netieši piedalīties politisku lēmumu pieņemšanā. «Prasa viedokli, interesējas, kādus uzlabojumus gribam,» viņš teic, taču atzīst, ka izmaiņas nozarē nāk pārāk lēni. «Viegli ietekmējams,» jaunais lauksaimnieks īsi pauž vērtējumu par zemkopības ministru Jāni Dūklavu. Zemniekiem kremt, ka lauksaimnieku atbalstam domāto naudu ministrs vieglu roku ļāvis atņemt. Taču pašreizējais ministrs strādājot labāk par priekšgājēju. Zemnieku nemieru laikā pirms pāris gadiem traktorā uz Rīgu devās arī Juris, piebiedrojoties 4000 lauksaimniekiem ar 2600 tehnikas vienībām. «Roze lauksaimniecību diezgan sacūkoja,» viņš vērtē. Tagadējais nozares vadītājs vismaz nākot no praktiķu vidus. Ar sirdi Latvijas laukosJuris lepojas, ka viņu nekad nav pārņēmusi doma pamest šo valsti. Paceļot gan patīk, un pēdējos svešzemju iespaidus viņš guvis vēl pirms Ēģiptes nemieriem Šarmelšeihā janvārī. Jaunais zemnieks atzīst, ka Latvijā iesakņojies. Nekādus labos piemērus nepārvedot arī paziņas, kas devušies laimes meklējumos uz ārzemēm. Latvijā, ja grib strādāt, varot ne tikai iztikt, bet arī pārtikt. «Varētu jau vēl attīstīties, bet nav brīvās zemes,» Juris Razživins ir skeptisks par ārzemnieku ienākšanu Latvijas laukos. Zaļeniekos dāņu lauksaimnieks izpērkot zemes, jo var piesolīt augstāku cenu. Patlaban tā par hektāru ir vidēji 2000 latu. «Daži tā arī dara – pārdod dānim zemi, nopērk «krutu» mašīnu, sadauza, un vairs nekā nav.» Mamma Ligita Razživina par Juri Sākumā deviņdesmitajos gados ar vīru centāmies dēlus atrunāt no saimniekošanas laukos, jo ikdienā redzējām, cik tas ir smags darbs. Viss lielā mērā atkarīgs no laikapstākļiem, ko nevar ne paredzēt, ne ietekmēt. Tagad situācija mainījusies, un man tiešām ir prieks, ka bērni palikuši tepat, Latvijā. Strādājam visa ģimene kopā, lauku darbos palīdz gan tēvs, gan vecaistēvs. Arī vecākajam dēlam Marekam ir sava saimniecība, lai gan viņš strādā arī valsts darbā. Nu jau saimniecībās ielikti stabili pamati, var arī kaut kur aizbraukt pasauli apskatīt. Gribētos, lai aizvien vairāk latviešu spētu izrauties no laika gaitā varbūt iedzītās vergu būtības. Mēs varam saimniekot paši, būt uzņēmēji un darba devēji. Ceru, ka laukos paliks un lieli palīgi būs arī abi dēlu dēli, kuriem tūlīt būs trīs gadi.
