Kodolreaktoros, no urāna izkvēlinot plutoniju atombumbu ražošanai, izdalās milzums enerģijas siltuma veidā. Ar to iztvaicē ūdeni, ar tvaika turbīnu griež ģeneratoru un ražo elektrību. Tā darbojas kodolspēkstacija. 1942. gada 2. decembrī itāļu izcelsmes zinātnieks Enriko Fermi Čikāgas stadiona tribīnēs iekārtotā laboratorijā pirmo reizi organizēja vadāmu kodolreakciju. Kā jau bieži gadās, šo zinātnes sasniegumu steigšus izmantoja cilvēku masveida iznīcināšanas akcijām – jau pēc trim gadiem Japāna piedzīvoja pirmo atombumbu «veiksmīgu» izmantošanu. Uzreiz bojā gāja ap 80 tūkstoši cilvēku (tūkstoši pēc ilgas mocīšanās mira vēlāk), pilnīgi tika iznīcinātas divas lielas pilsētas, Japāna kapitulēja, un vēl pusgadsimtu tupināja apmirt šo «košo izrādi» pārdzīvojušie. Tik iespaidīgi rezultāti tikai paātrināja atomenerģētikas attīstību. Strauji attīstījās urāna ieguve, bagātināšana, attīrīšana un pārvēršana atomieročos.Šādā masveida apkaušanas un iznīcināšanas tehnoloģiju apgūšanā steigšus iesaistījās citas valstis un vispirms Padomju Savienība. Nežēlojot resursus un ļaudis, tika apgūtas urāna raktuves, iekārtotas rūdas bagātināšanas fabrikas, būvēti reaktori, ražotas atombumbas, tās izmēģinātas atmosfērā, ūdenī un pazemē, pasaule piesārņota ar radioaktīvām vielām, lai tik iegūtu pārsvaru pār iedomāto naidnieku. Lai kaut kā maskētu šo kauslīgo tieksmi, ASV prezidents Dvaits Eizenhauers (bijušais ģenerālis) izdvesa saukli «Atoms mieram», un to pārķēra arī padomju propagandas aģenti.Tolaik visus izdevumus (kodoldegviela, pētījumi, spēkstaciju izbūve utt.) sedza no aizsardzības budžeta; militāristiem interesēja tikai iegūstamais plutonijs; tā radās un vēl joprojām dzīvs ir mīts par lēto elektroenerģiju – blakusproduktu no kodolstacijām. Kad pirms 22 gadiem viens šāds švaki būvēts un uzraudzīts reaktors Černobiļā uzsprāga un padarīja dzīvošanai nederīgu veselu reģionu, aprimās ticība tādu objektu drošībai; vismaz Eiropā mitējās būvēt tādas spēkstacijas. Tomēr vēl joprojām šo jomu stipri dotē no valstu budžetiem. Pasaulē darbojas 443 kodolspēkstacijas ar kopējo jaudu 370 000 MW; Eiropā centīgākā šajā sektorā ir Francija, kur 3/4 elektrības ražo atomstacijās.Doma, ka ar atomieročiem varēs naidnieku pilnīgi sakaut, pašam paliekot dzīvam un veselam, iznīka, apjaušot atomenerģijas pašnāvniecisko būtību. Tā pieņemama ir tikai tiem, kas organizē teroristus pašnāvniekus. Diemžēl šāda pašnāvnieku paaudze izaugusi arābu bēgļu nometnēs.Izgaisa arī sapnis par kodolenerģētikas varenību un nekaitīgumu. Tostarp negadījumu un avāriju radiācijas riski saglabājas tāpat kā pastāv nesankcionētas kodolieroču izmantošanas risks. To papildina terorisms, kas izvērties par konkrētu draudu īpaši pēc 2001. gada septembra.Tehnika un to apkalpojošais personāls nevar garantēt absolūti drošu atomreaktoru un kodolieroču klātbūtni. Tehnika noveco un bojājas, personāla vidū var uzrasties kāds psihiski nelīdzsvarots «dullais» vai narkotiku pasmeķējis, kas rīkojas neadekvāti, un tad…Piemēri: Čeļabinska, 1957, Harisburga, 1979, Černobiļa, 1986, Paks, 2003 un simtiem citu «sīku negadījumu» un to upuru, kuri plašākai sabiedrībai paliek nezināmi.Kodolenerģētika nav ilgtspējīga, tās resursi nav neierobežoti, bet šīs nozares radītie radioaktīvie atkritumi gan. Tie nemitīgi uzkrājas un ir jāizolē no biosfēras, kurā mēs visi dzīvojam, uz tik ilgu laiku, kas pārsniedz prātam aptveramu periodu – simtiem tūkstošu gadu. Šo atkritumu daudzums mērāms tūkstošos tonnu, un tas nemitīgi aug. Uz Zemes nav vietas, kur šos atkritumus apglabāt. Radioaktīvie atkritumi rodas visā kodolmateriālu ieguves – apstrādes – izmantošanas ciklā.Vienīgā izejmateriāla – urāna – saturs rūdā ir tikai 0,1 – 0,2 procenti. Rūda jāizrok, jāsasmalcina, jāatdala urānu saturošā daļa no tukšajiem iežiem, jābagātina. Miljoniem tonnu tukšo iežu ar zemu radiācijas līmeni, kas arī izdala radona gāzi un piesārņo notekūdeņus ar indīgām un radioaktīvām vielām, krājas kaudzēs. Milzīgs duļķainu raktuvju ūdeņu daudzums nosēdināms, ierobežojams un attīrāms.Piemēri: Vācijā pie Cvikau uzbērts ap 50 miljonu, pie Zēlingštates – ap 90 miljonu tonnu kalns. Lai tādu daudzumu aizvestu (kurp!?), vajadzētu 20000/36000 vilcienu sastāvu.Tas jau it kā ir tālu no Latvijas, bet tās nav vienīgās raktuves.
