Režisore Dace Vilne iestudē izrādes Ozolnieku teātrī, kā eksperte rūpējoties par amatierteātru attīstību visā Latvijā.
Ozolnieku novada amatierteātris savu iestudējumu skates «Gada izrāde 2010» vērtētājiem – teātra zinātniekiem Ingrīdai Vilkārsei un Benediktam Kalnačam – jau parādījis 5. martā. Šīlas Dileinī lugu «Medus garša» iestudējusi režisore Dace Vilne. Tā pati D.Vilne, kurai kā amatierteātru mākslas ekspertei Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centrā (KNMC) ikgadējās teātru skates organizēšana ir viens no tiešajiem amata pienākumiem. Zinot, ka pārējie Zemgales amatierteātri savus skatē rādāmos iestudējumus speciālistu un citu skatītāju vērtējumam nodos šīs nedēļas nogalē, neviļus pat prātā nāk doma par iespējamo «dienesta stāvokļa izmantošanu». – Kādēļ gan Ozolnieku teātris bija tik steidzīgs?Iemesls mūsdienām tipisks, bet iestudējumam ļoti būtisks – galvenās varones atveidotāja Antra Leite mācās Londonā. Tāpēc, tiklīdz viņa atlido uz mājām, notiek «Medus garšas» mēģinājums un izrāde. Iepriekšējo reizi Antra bija Latvijā marta sākumā, un eksperti šo izrādi varēja noskatīties. Tas nav nekas ārkārtējs, Tērvetes teātris, piemēram, arī objektīvu apstākļu dēļ, savu skates iestudējumu nospēlēja 1. februārī.Bet nākamā «Medus garšas» izrāde būs maijā, kad tēlotāja atkal atlidos…– Kā pati nonācāt Ozolnieku novada amatierteātrī?Man Ozolniekos rit sestais gads, bet teātra vēsture ir krietni senāka. Tas sākās mākslinieka Hugo Jakobi laikos, pēcāk par režisoru šeit strādāja Guntis Krūmiņš. Es kolektīvu pārņēmu 2005. gadā – pēc Gunta aiziešanas aizsaulē.Pašlaik kolektīvā ir 32 cilvēki. Tas nozīmē, ka kamerizrādēs, kāda ir arī «Medus garša», daudzi paliek «aiz iekavām». Tāpēc tagad taisām uzreiz divus gabalus, lai visiem būtu ko darīt. Otrdienās un ceturtdienās mēģinām Reju Kūniju, kas tagad modē arī profesionālos teātros. Liepājas teātrī lugas, ko iestudējam, nosaukums savulaik iztulkots kā «Precējies nav miris», mums varētu būt «Bīstams pagrieziens» – situāciju komēdija uz lielās skatuves.Paralēli kamerzālē top Robēra Tomā «Astoņas mīlošas sievietes». Populārs «gabals», spēlēts daudzos amatierteātros. Lugā ir labs materiāls, kur aktieriem strādāt, un amatierteātrī tas ir svarīgi. Ja pie manis atnāk cilvēki, kuri grib spēlēt teātri, es viņus nevaru atraidīt. Tāpēc arī gandrīz katrai no mīlošo sieviešu lomām būs divas tēlotājas. Jo biežāk jau nāk sievietes, vīriešiem tādu gadījumu neatceros. Ar vīriešiem mēdz būt tā, ka uzrunājot saproti – viņš jau sen gribējis nākt spēlēt teātri. Tas nenozīmē, ka viņiem būtu kāds «nenotikuša aktiera» komplekss. Tāds noteikti nepiemīt tiem, kas sevi pierādījuši citās jomās, kā mūziķis Dinārs Stundiņš vai LLU doktorants Ivars Mozga, kuriem teātris varbūt ir kā atpūta, tomēr spēlēts tiek ar pilnu atdevi. Man šādā ziņā vispār laimējies, jo Ozolnieku novadā daudz izglītotu cilvēku.Vēl jau iespaido Jelgavas tuvums, pie mums brauc arī pilsētnieki.– Vai nevajadzētu būt otrādi, amatierteātri, tāpat kā citas nodarbes, taču Jelgavā var atrast?Kolektīva seju nosaka vadītājs, tas attiecas arī uz amatierteātriem. Režisors, salīdzinot ar aktieri, ir ļoti pateicīga profesija, jo viņiem ir jāspēlē materiāls, ko es izvēlos.Jelgavā ir stabils Alunāna teātris ar savām tradīcijām, ar Lūciju Ņefedovu un Arvīdu Matisonu. Visu cieņu teātrim, kur pati esmu uzaugusi, bet vienmēr atradīsies cilvēki, kam vajadzēs ko citu. Vēl jau ir arī Jelgavas Jaunais teātris. Domāju, ka sava vieta ir gan vienam, gan otram, gan arī mums. Amatierteātra uzdevums nav par visu varu censties līdzināties profesionālam teātrim, jo tās tomēr ir divas dažādas pasaules. Amatierteātriem svarīgi nepazaudēt darbošanās prieku. Tas gan nenozīmē, ka jātaisa tikai komēdijas.– Ar darbošanās prieku vien diez vai pietiek, lai gūtu panākumus skatē «Gada izrāde»?Skates ir svarīgas, lai salīdzinātu sevi ar citiem, tas ir atskaites punkts. Šeit darbojas piramīdas princips – kādi izskatāmies paši savā novadā (lai kultūras nama direktors redz, kāpēc kolektīva vadītājam algu maksā), tad reģionā, un no 54 reģionu skates dalībniekiem uz finālu brauks tikai desmits labāko, un galu galā pats labākais būs tikai viens.– Vai tomēr neiekļūšana uzvarētājos netiek uztverta ļoti sāpīgi? Pēc kvalitatīvā līmeņa ir jātiecas, bet jebkurā gadījumā jāatceras, ka cilvēki, ar kuriem strādājam, ir amatieri. Negribu, lai parādītos tāda slimīga uztvere – «lūk, mēs aktieri!», jāgūst prieks no tā, kas izdevies. Procesam jābūt priecīgam un vieglam, protams, ne repertuāra ziņā.Kaut kas tāds iespējams tikai teātrī – tikko es biju Līvija, nu jau, piemēram, Ogistīna. Izdzīvot citu dzīves, tas taču ir tik vilinoši!
