«Man patīk Vācijas tautas skaitīšanas metode,» interneta portālā raksta kāds acīmredzot šajā valstī mītošs latvietis. «Atsūta pa pastu vēstuli ar jau sagatavotiem datiem par personu, un atliek vien parakstīt vai veikt atzīmes par nesakritību un nosūtīt atpakaļ. Ja atbildes nav, personu fiksē datu bāzē kā nesaskaitītu, un turpmāk jebkurā ar valsts iestādi saistītā darījumā (auto reģistrācija u.c.) tiek priekšā nolikta šī pati anketa. «Tam visam termiņš 12 mēneši, un ko palaist garām ir grūti,» spriež zinātājs.Līdzīgi rīkojoties arī Lielbritānijā: izsūta uz katru adresi anketu, ko tur dzīvojošais aizpilda un aizsūta atpakaļ. Ja atpakaļsūtījums nepienāk, adresi apmeklē skaitītājs, lai noskaidrotu, vai tur kāds dzīvo, un vajadzības gadījumā palīdzētu anketu aizpildīt. «Katrā anketā unikāls kods, kuru ievadot var arī saskaitīties internetā,» skaidro latvietis no UK.Savukārt Igaunijā dzīvojošais spriež, ka procesu atvieglos jau pirms gadiem saņemtā identifikācijas karte, toties informāciju plānots iegūt daudz detalizētāku – Latvijas astoņu anketas lappušu vietā esot 26.Jādomā, ziemeļu kaimiņi, tērējot skaitīšanai arī trīsreiz vairāk naudas, ir lēsuši, kā likt lietā iegūtos datus, tikmēr mūsu valstī ES iniciētā pasākuma galvenais uzdevums, spriežot pēc jautājumiem un plašsaziņas līdzekļos izskanējušā, būs noskaidrot, cik tad no mums pārcēlušies uz to UK, Vāciju, Igauniju vai kur citur. Tā teikt, «kliedēt mītus par aizbraucēju skaitu».Ja atceramies pasaku par kazlēnu, kas mācēja skaitīt, – sākotnēji arī šī lietišķā darbība viņa draugu vidū sacēla lielu jezgu, taču, kad noskaidrojās, ka tas nav sāpīgi, visi nomierinājās.
