Reaģējot uz vairāku simtu civiliedzīvotāju nogalināšanu Ziemeļāfrikas valstī Lībijā, starptautiskās koalīcijas spēki, kuros ietilpst vairākas NATO un arābu valstis, pagājušonedēļ sāka tās bombardēšanu. Par militāru vēršanos pret Lībijas diktatora Muamara Kadafi režīmu vienojās Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padome. Latvija lēmumu atbalsta, būdama NATO un ANO dalībvalsts, taču savus spēkus turp nesūtīs.
Atis Lejiņš, Saeimas deputāts:Patlaban ANO rezolūcijas izpildi Lībijas krīzē atbalsta brīvprātīga valstu koalīcija, kurā ietilpst Lielbritānija, Francija, Itālija, Spānija, Katara un, šķiet, gatavojas pievienoties Norvēģija un Kanāda. Pašlaik vadošā valsts šajā lietā ir ASV, no kuras karakuģiem Vidusjūrā tiek koordinēti sabiedroto lidmašīnu uzlidojumi militārajiem objektiem Lībijā. Taču šķiet, ka amerikāņi no šīs lomas domā atteikties. Kaut, protams, no militārā viedokļa būtu vienkāršāk, ja šo lietu koordinētu ASV, NATO. Diktatora Kadafi pusē ir regulārā armija. Opozīcijai tādas nav. Pilsoņu karš tur vēl ilgi var nebeigties. Ja krīze nonāks līdz tam, ka valstī nāksies ievest miera spēkus, tad to vajadzētu darīt arābu valstīm, piemēram, Ēģiptei, kas ir nostājusies uz demokrātisku pārmaiņu ceļa un kam ir liela armija. Latvijas valdības atbalsts Lībijas opozīcijai ir politiski korekts. Zināmā mērā te var vilkt paralēles ar atmodas laiku, kad mēs nostājāmies demokrātijas pusē. Taču no Latvijas nekāds militārais pienesums Lībijas krīzē nevar būt. Andris Tomašūns, vēsturnieks:Domāju, latviešiem Lībijas lietās nav jājaucas. Pilsoņu karš ir karš. Cilvēki iet bojā gan tad, ja notiek ārēja iejaukšanās, gan tad, ja ne. Latvijai kā NATO un ANO dalībvalstij šo starptautisko organizāciju lēmumi ir saistoši. Taču gudri, ja mēs tur līdzdarbotos pēc iespējas mazāk. Nav Latvijai ne aviācijas iznīcinātāju, ne bumbvedēju. Ko tad mēs tur varam piedāvāt? Lielgabalu gaļu? Pietiek ar to, ka izsakām Lībijas opozīcijai morālu atbalstu. Nebrīnos, ka šajā pilsoņu karā aktīvi iesaistījusies Francija, kurai jau vēsturiski Ziemeļāfrikā ir ģeopolitiskas intereses. Domāju, autoritāro režīmu krišana ir «aukstā kara» beigu sekas. Šos vadoņus vairs nebalsta neviena no karojušajām pusēm. Krievija vairs nav Padomju Savienība. Pat tur starp premjeru Putinu un prezidentu Medvedevu radušās domstarpības Lībijas krīzes risinājuma jautājumā. Savukārt daudzās arābu valstīs arvien vairāk ir Eiropā izglītojošās jaunatnes un ar vecajām metodēm vairs nevar noturēties pie varas un paklausības. Herberts Blekte, pensionārs:1940. gada jūnijā esmu redzējis krievu tankus tagadējās Valsts ģimnāzijas sporta laukumā. Sēžot uz dēļu kaudzes Zirgu ielā, bezspēcīgi noskatījos, kā 1941. gada 14. jūnijā okupanti aizved mūsu kaimiņus, bumbas sprādzienā dabūju skrambu 1944. gadā bēgļu gaitās Kurzemē. Tādēļ pēc savas pārliecības esmu absolūti pret iejaukšanos jebkuras valsts lietās. Nepatīk mums Lībijas diktators Muamars Kadafi, bet kādā sakarā mēs uzreiz tai zemei metam virsū bumbas? Nu lai viņi taisa savu iekšējo revolūciju! Mums tur nav ko darīt! Varam atcerēties arī Vjetnamas karu. Kāda vajadzība tur bija jaukties gan amerikāņiem, gan krieviem! Kurš kuru atbrīvoja? Vien izslepkavoja cilvēkus un nodedzināja mežus. Šodien mēs skumstam, ka četrarpus tūkstoši amerikāņu un arī latvieši nolikuši savas galvas par Irāku. Kādu tur demokrātiju ievedām? Ko mēs tagad darām Afganistānā, kur gan Krievija, gan Lielbritānija, gan Padomju Savienība pazaudējusi desmitiem tūkstošu karavīru? Jūs domājat, ka mēs to Afganistānu uzvarēsim! Nieki. Lai viņi dzīvo ar savu Allahu, un mēs lai dzīvojam ar savu Dievu.
