Katru diennakti elektroniskais pulkstenis izmet maģisku ciparu kombināciju. Četras kantaini apaļas nulles. Tās vilina velties līdzi un elpot dziļi, jo nupat tikai sāksies jaunās dienas pirmās minūtes un stundas. Žēl, ka tas notiek naktī. Parasti esmu pārāk nogurusi no vecā, tāpēc jauno vienkārši noguļu. Laika atskaitei vajadzēja sākties līdz ar pamošanos, bet te – savas sešas septiņas stundas norakstītas nemaņai.Tomēr es priecājos par nullēm un neuzskatu tās par tukšuma un niecības kalngalu. Vismaz diennakts atšķirībā no lielās dzīves aizvien dāsni dāvā jaunas 24 stundas, kādas vakar nav bijušas un rīt vairs nebūs. Var piepildīt to ar savu unikālu saturu, ja vien nepietrūktu spēka iespējas pacelt. Pārāk bieži tās paliek mētājoties rutīnas ceļmalās un neļauj sasniegt kritisko masu vērienīgākām pārmaiņām.Rutīna. Lai arī kā kritizēta un pelta, taču jāatzīst, ka mums tā patīk. Kā lipīgie seriāli un dzeltenās preses slejas, par kurām visi rauc degunus, bet skatās tāpat. Tā arī mēs allaž ķeramies pie ierastās lietu kārtības stērbelēm, jo robežas sargā. Ja vien tās būtu kā līnijas noniecinātajai nullei, caur kurām varētu brīvi lodāt impulsi! Citādi tie aizķeras un krīt kā putni ar sasistiem spārniem. Tie būtu varējuši atnest krāsas…Cik īsti muskuļu vajag, lai kaut nedaudz pamainītu savu ikdienu? Baltmaizes vietā uzsmērētu rupjmaizi, aizskaitītu līdz pieci, pirms sabrēkt uz niķīgu bērnu, nopirktu sev ziedus? Varbūt beidzot sākt nūjot vai pamatīgi norīvēties pēc dušas, lai arī vairākus gadu desmitus tas negozējies personīgo prioritāšu «vip» sarakstā? Šie pamudinājumi taču ir tik trausli, jo to dabā nav komandēt, mānīt un piespiest kā agresīvajām reklāmām televīzijas ekrānā. Tā rīve, par kuru manipulācijas rezultātā būsi šķīries no ceturtās daļas savu ienākumu, drīz vien var izrādīties nekam nederīgs plastmasas gabals. Taču ticu, ka no ārējiem faktoriem brīvais impulss, kas sarosījies dziļi cilvēka sirdī, nepieviļ nekad. Tāpēc skolās vajadzētu ieviest īpašu priekšmetu, kurā apgūt jušanas māku. Spēju sadzirdēt, kā no zieda noslīd rasa un smejas bērna dvēsele. Tā būtu vairāk laimīgu cilvēku. Un, kā zināms, laime nekož!
