Bebrs dabā ir noderīgs dzīvnieks, bet ar nosacījumu, ka viņu skaits tiek saprātīgi regulēts.
Lai runātu par bebru paradumiem vai to medībām, Smiltenes puses mednieki iesaka pieredzes bagāto Pauli Pērkonu no kluba «Variņi». Viņš atzīst, ka gadu gaitā sakrājusies informācija un par meža dzīvniekiem var runāt stundām ilgi. «Man, vecajam, skaudība metas. Tagad jaunajiem, kā iestājas kolektīvā, gandrīz katrā reizē krīt medījums,» sarunu sākam, atceroties, kā savulaik savas medību gaitas sācis varinietis. Viņa stāžs ir nopietns – medību gaitās nostaigāti jau 50 gadi. Mednieks atceras, ka, gaidot, līdz kolektīvā atbrīvosies mednieka vieta, viņam par «suni» jeb dzinēju bijis jākalpo seši gadi. Arī eksāmens bijis nopietns – jāsašauj trīs lidojošie šķīvīši. Salīdzinot ar šodienas situāciju, viņš secina, ka daļa pilsētnieku saņem ieroci un atļauju, pat īsti nezinādami, kāds meža zvērs izskatās un ko tas dara. Sirmais mednieks atceras, ka pirmo alni nogāzis tikai pēc 20 gadu medību gaitām. Vērtīgākā medību trofeja viņam šajos gados bijusi vilka āda, kas pēc vērtēšanas parametriem atbildusi sudrabam. Tomēr godalgai tā nav izvirzīta, jo gadījusies kļūme ģērēšanas procesā. Lai iegūtu ādu savā īpašumā, nācies šķirties no 150 rubļiem, kas bija jāsamaksā valstij.Kļuvuši gluži kā ķīlniekiPar bebriem runājot, mednieks secina, ka par šiem dzīvniekiem var stāstīt un stāstīt. Viņi ir apbrīnas vērti, gudri un noderīgi dzīvnieki. Gan dabā mītot, gan pēc tam, kad nomedīti. «Es no bebra aizmetu tikai iekšas,» saka P.Pērkons. Viss pārējais ir izmantojams. Cita lieta, vai atmaksājas līdzekļi un laiks, kas jāiegulda, lai nomedītu šo grauzēju. «Bebru medības ir kļuvušas par slogu,» salīdzina pensionārs. Lai ilustrētu apgalvojumu, viņš turpina: «Ne visur, kur bebri iemitinājušies, var nokļūt ar auto. Nākas iet kājām pat vairāk nekā divus kilometrus. Strādāju ar trīs slazdiem. Ja visos iekrīt bebrs, kas vidēji sver 20 kilogramu, cik reižu man šis attālums jāmēro, lai viņus iznestu no meža? Paiet visa diena. Tālāk. Par degvielu neviens nemaksā. Brīvais laiks pazaudēts. Ādas arī neviens neņem.» Kļūdu, ar kuras sekām nākas cīnīties joprojām, pieļāva padomju laikos, kad bebru populācijai ļāva brīvi vairoties, bet medību atļaujas bija tikai «elitei», jo par bebru ādu maksāja 30 – 40 rubļu. «Bija mednieki, kuri par nodotajām ādām iegādājās vieglo automašīnu,» atceras P.Pērkons. Vienkāršajam medniekam šāda iespēja netika dota.Tagad medību klubi kļuvuši gluži kā ķīlnieki, kas cīnās ar bebru postījumiem savās platībās, jo zemes īpašnieks ir noslēdzis ar klubu līgumu. Neķersi – būs soda sankcijas. Tāpēc bebru medības par hobiju nenosauksi, drīzāk par piespiedu pienākumu. Gudri un noderīgi dzīvniekiMednieks novērojis, ka bebri lielākoties mitinās tajās platībās, kuru īpašnieki savulaik tās nav kopuši. Tagad aizaugušajos grāvjos un krūmājos bebru ģimenes ievieš savu kārtību. Viņi lieliski jūtas arī kārklu audzēs, kas savulaik bija obligāti jāstāda, lai piebarotu aļņus. P.Pērkons piebilst, ka bebrs nebūt nav tāds kaitnieks, par kādu viņu nereti padara. Viņš dabā ir noderīgs un tālredzīgs dzīvnieks. Protams, ar nosacījumu, ka skaits tiek saprātīgi regulēts. «Variņu» medību platībās pašlaik ir ap 100 bebru, un mednieks lēš, ka tas ir skaits, kuru nevajadzētu samazināt.Kāpēc bebrs ir vērtīgs? Piemērs nav tālu jāmeklē. Variņu centrā ir ezers. «Bebrs kā jau zālēdājs šo ezeru attīrīja no vilkvālītēm un kalmēm. Kad tos izķēra, ezers atkal sāka aizaugt,» stāsta P.Pērkons. Viņš arī novērojis, kā bebri ne vien veido aizsprostus, bet kā īsti melioratori prot nopludināt ūdeni no platībām, lai tur atkal varētu augt koki. Cilvēki, zāģējot kokus, atstāj zemus celmus, un tajā vietā vairs nekas nepaliek, pat atvases neaug. Bebrs nograuž un atstāj augstus celmus, jo domā par saviem bērniem, kas pēc laika nāks atpakaļ. Būs saaugušas atvases, un viņiem būs pārtika. «Latvijā cilvēki par savu bērnu nākotni nedomā,» salīdzina varinietis.Nospiedumu atstājis «bebra kungs»Ar bebriem medniekam saistās arī interesanti piedzīvojumi. Reiz, braucot ar savu žigulīti medņu medībās, viņš ievērojis, ka pa ceļu kustas kaut kas tumšs. Bebrs! Dzīvnieks meties krūmājā. Paulis mēģinājis pagaismot ar kabatas lukturīti, lai redzētu, kur šis palicis. Šņāciens, un bebrs meties uz gaismu. Mednieks satrūcies un knapi atlecis malā. Atkal paspīdinājis uz otru pusi, kur nošvīkstējusi zāle. Bebrs otrreiz meties atpakaļ un ar būkšķi atsities pret žiguļa ratu. Pēc tam aizskrējis savās gaitās. Reiz, dīrājot nošautu lūsēnu, tā ādā bijis neparasts robs. Sākumā varinietis nodomājis, ka dzīvnieks uzkritis uz kāda zara. Tomēr vēlāk, kārtīgi izpētot, atklājies, ka savu zobu nospiedumu tur atstājis kāds «bebra kungs». Daži milimetri pietrūkuši, un bebrs būtu lūsēnam pārkodis mugurkaulu. «Kad nav kur bēgt, ikviens ir spējīgs uzbrukt,» abus atgadījumus komentē mednieks. Vairāki interesanti ieteikumi medniekam ir, kā izmantot bebra gaļu, dziedzerus un īpaši asti, bet tie jau ir citi stāsti, kas iederas kulinārijas vai veselības tēmām veltītās lapaspusēs. UzziņaiPar mednieku kluba «Variņi» pieredzi Viens no labākajiem piemēriem Ziemeļvidzemē, kad medību kolektīvs veicis nopietnu darbu, lai kontrolētu bebru populāciju savās medību platībās. Pašlaik tajās sasniegts optimālais dzīvnieku skaits – aptuveni 100. Bebru skaita pieaugums Latvijā (kopš reintrodukcijas sākuma 1927. gadā)1927. g. – 41930. g. – 131953. g. – 741980. g. – 10 0002000. g. – 100 0002010. g. – 86 915Šā gada dati būs zināmi aprīļa beigās, bet prognozes rāda, ka bebru skaits Latvijā turpina palielināties.
